36. RLMVM – 368072
Janis Rozentāls – Karl von Behr
Ķemeros 1895. gada 26. augustā (7. septembrī)
- gada 26. augustā
Augsti godātais barona kungs!
Pēc tam kad biju saņēmis Jūsu laipno vēstuli, es aizbraucu uz Rīgu, kur atteicu nevajadzīgos rāmjus un uzzināju, ka pārējie 3 rāmji būs gatavi līdz trešdienai, 30. augustam, un nekavējoties tiks Jums nosūtīti caur Ventspili. –
Esmu taisni pārskaities aiz nožēlas, ka Jums uzturēšanos dzimtenē tik ļoti sarūgtinājuši nelietīgi ļaundari. Ikviens izglītots latvietis, ar kuriem tiku runājis par notikumiem Popē un Puzeniekos, ir sašutis par šiem bezgožiem, kas ar tik melnu nepateicību atalgojuši muižturu viņiem izrādītās neskaitāmās labdarības. – Kaut arī pie Jums, tāpat Puzeniekos, šie noziegumi ir dažu atsevišķu paklīdušu vai saērcinātu subjektu izdarības, tomēr šādi atgadījumi liek secināt, ka šinī apkaimē visu vietējo iedzīvotāju kulturālā un morālā attīstība ir ļoti zema, jo tieši tādās vietās kas līdzīgas var notikties.
Jūs, barona kungs, domājat, ka tas ir ļaunprātīgu musinātāju darbs, un, tā kā pēc Jūsu attēlojuma tie nevar būt krievi, tad tiem vajadzētu būt latviešiem jeb, kā vācieši saka, – “jaunlatviešiem”. Taču jaunlatviešu tādā jēgumā, kā to septiņdesmitajos gados ieskatīja vācieši – kā revolucionārus vācu nīdējus – , tādu tagad vairs nav; ir tikai izglītoti un neizglītoti latvieši. Bet šie pirmējie ir savas literatūras, preses un sabiedriskās dzīves tiktāl apgaismoti, ka virza savus centienus uz miera, mīlestības un draudzīgas satiksmes nodibināšanu starp kopējās dzimtenes abām nācijā,. – Es teicu, ka vācieši un latvieši nespēj saprasties, un pie tā es palieku, jo šinī vasarā es vairāk nekā jebkad dabūju par to pamatīgi pārliecināties. Vācietis pārāk maz interesējas par saviem līdziedzīvotājiem, ar kuriem viņam taču jāsadarbojas, ar kuriem kopā viņš apdzīvo šo zemi. Tiroliešus un šveiciešus viņš pazīst labāk nekā savas zemes ļaudis. Viņš jūsmo par tiroliešu un šveiciešu literatūru, apmeklē viņu tautas teātrus un svētkus un visu to atrod par skaistu un aizraujošu, kamēr paša dzimtene un tās iedzīvotāju garīgā dzīve viņam parasti ir grāmata ar septiņiem zieģeļiem. Tomēr ne jau pie manis paša radusies šī pieredze, jo es esmu tik daudz sirsnības izbaudījis, ka es šiem laipnīgajiem cilvēkiem nekad to nevarēšu atlīdzināt.
Daudzos gadījumos viņš / vācietis/ nemaz neprot latviešu valodu un, ja arī prot, tad izmanto tikai tālab, lai sazinātos ar saviem padotajiem. Nevar būt pat runas par to, ka viņš lasītu latviešu literatūru, viņu periodiku un dienas presi, jo vācietim tā šķiet neinteresanta un parasta – tās taču ir latviešu tautas grāmatas! – Sekas ir tās, ka vācietis itin nemaz nepazīst ne tautas sabiedrisko, ne garīgo dzīvi, tās garīgās attīstības pakāpi un tās vajadzības šinī sakarībā, – vai arī saprot to visu aplam. Pierādījums šai kļūmīgai situācijai ir tas, ka vācietis ikvienu nacionālu izpausmi no latviešu puses uztver kā naida izrādīšanu. Turpretim katrs izglītots latvietis prot vācu valodu, pazīst viņu literatūru un mākslu, līdz ar to viņš pazīst arī vāciešu gara dzīvi, viņu noskaņojumu un domāšanas veidu.
Jums varbūt manis rakstītais skan pārspīlēti un nepatiesi, bet ņemiet vien tos apgaismotos apgabalus, kuros šīs bīstamās “jaunlatviešu” avīzes un jaunākie literatūras izdevumi katrā draudzē tiek pirkti un lasīti, un pameklējiet pakaļ, vai tur atgadās tādi notikumi kā Ventspils apriņķī. Tātad ir skaidrs, ka tur, kur izplatīta izglītoto latviešu ietekme, šādas nejēdzības nenotiek. Tātad ir pavisam aplam un nepareizi, ka vācieši neiet roku rokā ar izglītotajiem latviešiem, lai uz nacionāliem pamatiem veicinātu un celtu tautas kultūru un civilizāciju. Es saku “nacionāliem”, jo jebkura cita veidā tas būtu nesekmīgi un nelietderīgi.
Barona kungs teiks, ka vācu aristokrātija tieši pēc tā cenšas un , dibinādama skolas, visiem spēkiem par to gādā, un tā tiešām arī ir. Bet tas viss notiek aplam, jo kā jau teicu, vācietim /mūsu/ tautas garīgās vajadzības ir svešas. – Kungs dāvina savai draudzei skolu, pēc labākās apziņas un saprašanas ieceļ tur skolotāju, ko viņš pazīst kā labu un centīgu cilvēku; viņš sedz visus izdevumus, un – draudze ir nepateicīga! – Kungs uz sava rēķina liek uzcelt baznīcu un parūpējas par labu un uzticīgu mācītāju, bet par pateicību saņem – neapmierinātību! Aiz mīlestības un augstsirdības viņš darījis tik daudz, cik var darīt, bet atalgojuma vietā gūst nepateicību un naidu. – Nu kā tas nāk? – Nu, tas nāk no tā, ka tauta nespēj iemīlēt tai piešķirto vai pat uzspiesto skolotāju vai mācītāju. Kungs pēc labākās sirdsapziņas deva viņiem sava gara cilvēku, tā gribēdams viņiem palīdzēt, – bet šis vīrs nebija viņu gara cilvēks, – tātad viņiem nepavisam nevarēja līdzēt. Skolotājs bija vācietis vai, kas vēl sliktāk, pārvācojies latvietis. Viņš neprata savos audzēkņos modināt labā un skaistā , poēzijas un folkloras jēgu viņu izpratnē (tautiskajā). Viņš absolūti neizprata tautas īpatnības. Viņš nemīlēja šo tautu un tāpēc arī nespēja izraisīt mīlestību. Būdams vācietis (to nevar vien pietiekami uzsvērt!), viņš jutās kaut kas augstāks, labāks, un viņa apiešanās ar vecākiem un bērniem bija vairāk kundziska nekā sirsnīga. – Vēl lielākā mērā to var attiecināt uz mācītājiem; tie jau nu ļoti retos gadījumos ir īsteni savas draudzes dvēseļu gani un padomdevēji. Kāpēc arī viņiem tādiem jābūt! Viņi ir atkarīgi vienīgi no konsistorijas dzimtkungiem, un, ja vien viņi tiem pratīs iztapt, tad viņiem nav no kā baidīties. Tālab viņi cenšas pildīt savu pienākumu, brīdinādami no jaunlatviešu avīzēm un rakstiem un sprediķiem pret tiem. To vietā viņi iesaka tiem vācu tautas grāmatas un avīzes vācu garā, par kurām tiem nav ne intereses, ne saprašanas. Viņu iedzimtie un pārmantotie nacionālās poēzijas dārgumi, viņu īpatnējā gara dzīve dziest un bālē, viņi kļūst mēmi un dumi, rupji un nekaunīgi, un tad nu vēl būtu jābrīnās, ka notiek rupjības un noziegumi.
Neizglītotais zemniek, kuram viņa kungu rīcības iemesli nav izprotami, raugās uz viņiem ar neuzticību, jo neviens viņam nav mācījis šo rīcību izprast, un tālab viņš vishumānākos darbus un visnesavtīgākās labdarības no aristokrātijas un vispār vāciešu puses uzskata par ļaunprātību ar nolūku ierobežot un apcirpt zemnieku tiesības un brīvības, vai arī viņš domā, ka tas ir kungu tiešais pienākums un par to tiem nekāda pateicība nepienākas. Mācītājam un skolotājam viņi netic gluži tāpat, – tas taču runā sava kunga garā. Pret šo kungu viņam nav uzticības , un ta tas turpināsies, kamēr mums nebūs īstenu dvēseļu ganu un skolotāju, kuriem tauta uzticēsies un viņus mīlēs un kuri būs spējīgi sniegt tautai izglītību un kultūru, kas atbildīs tautas garam, tās raksturam un nacionālajām īpatnībām.
Es mēģināju Jums, godātais barona kungs, parādīt, ka par saviem izteicieniem esmu pārdomājis, un kā pierādījumu es varētu Jums minēt ne tikai vienu, bet daudzus gadījumus, kuros šādas pārprašanas no abām pusēm ir novedušas pie nožēlojamām sekām. Izglītotais latvietis, kurš vācu sabiedrības dzīvi pazīst kā no literārām studijām, tā no paša pieredzes, – tas vācieti pārpratīs daudz mazāk, nekā vācietis pārprot latvieti un kā nemācītais zemnieks vācieti, jo zemniekam ar vācieti, kas runā pavisam cita valodā, nav nekādas intīmākas saskares un tas viņam vairāk vai mazāk paliek tikai svešinieks, ar kuru viņu nesaista nekas kopīgs, – pretstatā izglītotajam latvietim, kuram ar vācieti ir daudz kas kopīgs, kaut gan tas diemžēl tiek atzīts tikai no vienas puses, kamēr pretējā pusē ar viņu apietas kā ar niknāko ienaidnieku. Ikviens cilvēks, kas mīl savu tēvzemi un savu tautu, var būt tikai labs cilvēks, un tāds mīlēs arī savu tuvāko, vienalga, pie kādas tautības tas piederētu. Īstais patriots ir ideālists, nesavtīgs cilvēks, no kura neko ļaunu nevar sagaidīt. Sliktie – tie ir remdenie un atkritēji, kuriem nekas nav svēts, kuri pat Dieva nebīstas.
Barona kungs man piedos, ka es uzdrošinos Jums uzbāzties ar savu pārdrošo uzskatu izklāstu, pietam vēl manā sliktajā rokrakstā, bet no Jūsu rakstītā izskanēja gandrīz kā apvainojošas aizdomas par visu latviešu tautisko kustību, un, tā kā es atļaujos būt par to citādos, tad ne varēju nociesties, Jums to neizklāstījis. Bez tam es ticu, ka šis jautājums nebūt nav skarts lieki un ka tas ir interesants, jo tas taču būtiski attiecas uz katru baltieti, un, tā kā es, būdams mākslinieks, vairāk vai mazāk esmu kosmopolīts un saejos ar visām abu tautību kārtām, par kurām man ir brīvi, neviena neietekmēti uzskati, tad atļaujos pieņemt, ka esmu spējīgs dot par to objektīvu spriedumu.
Rozentāls
Ķemeros 1895. gada 26. augustā
Popes muižas īpašnieks barons Karls Johans Ulrihs fon Bērs (1836-1909)
J.Rozentāls, 1898.g. RPM
51. RLMVM – 391066
Janis Rozentāls – Kerijai Grothusai
Pēterburgā 1898. gada 22. martā (3. aprīlī)
Pēterburgā 1898. gada 22. martā
Godātā jaunkundz!
Sparīgi izšķīries, es tveru spalvu un ceru pēdīgi uzrakstīt Jums vēstuli, kaut arī pavisam īsu. – Manā vēstuļu mapē atrodas Jums paredzētas dažādos laikos iesāktas četras vēstules, visvecākā no pagājušā gada novembra. To es rakstu, lai taču Jūs man noticētu, ka ir trūcis nevis labas gribas un intereses, bet gan spēka pārvarēt savu niknāko ienaidnieku – rakstīšanas kūtrumu. Visumā gan rakstīšana nav nemaz tik briesmīga, kā to iedomājas, ja ilgu laiku nav turējis spalvu rokā. Par to es nupat pārliecinājos, kad biju nolens volens spiests uz kādu vēstuli atbildēt. Kāds labs draugs Maskavā, kurš pārāk labi pazīst manu paražu – uz vēstulēm atbildēt tikai pēc gada, bija papūlējies un ielicis aploksnē vēl otru aploksni, kurā atradās vēstule viņam pašam, tā sastāvēja tikai no jautājumiem, un zem katra jautājuma bija atstāta brīva vieta atbildei, ko lielāko tiesu varēja aizpildīt tikai ar “jā” vai “nē”. Pat tradicionālos noslēguma vārdus viņš jau bija uzrakstījis, un man tikai vajadzēja parakstīt savu vārdu un aizlīmēt aploksni. – Ar to tomēr pietika, lai mani iekustinātu, un, ka Jūs redzat, veicas itin dūšīgi.
Tomēr tagad pie lietas, lai šī vēstule atkal nepaliek pusratā.
Vispirmām kārtām jo sirsnīga pateicība par Jūsu pūlēm. Es reizē brīnos un priecājos, redzēdams, ka Jūs vēl neesat zaudējusi pacietību mani arvien no jauna uzpurināt un ka Jums nav apnicis šķiest savu dārgo laiku ar tik garlaicīgu un nepateicīgu sižetu, kāds esmu es, un ka Jūs vēl neesat to iesviedusi atkritumu kastē. Ja Jūs šo neatlaidību būtu veltījusi gleznošanai, Jūs noteikti paveiktu ko īsti lielu.
Kas attiecās uz portretu pasūtījumiem, tad ir pats par sevi saprotams, ka es tos ar prieku pieņemu. Vispār, kad runa ir par naudu nopelnīšanu, tad, ņemot vērā manu finansiālo stāvokli, būtu noziegums pret manu sirdsapziņu, ja es noraidītu kādu cik necik ienesīgu pasūtījumu, jo tā jau nav vis mana bēda vien, vai mana nauda ir vai nav, Uz Jūsu laipno vēstuli tūdaļ atbildēju daļēji tāpēc – tā es vismaz pats sev mēģinu iestāstīt, – ka man pavīdēja cerība uz ārzemju ceļojumu un es līdz šim brīdim nezināju, vai un kad es varēšu braukt uz Kurzemi. Tagad lēmums ir man rokā, ceļojums sāksies 15. aprīlī – caur Berlīni, Drēzdeni utt. uz Parīzi un no turienes atpakaļ caur Minheni un Vīni, visumā 1 mēnesi. (varbūt vēl pametu līkumu līdz Itālijai.) Atceļā varbūt augstākais 14 dienas pavadīšu Mazkrievijā kādā drauga muižā un tādējādi varētu jūnija pirmajās dienās būt Kurzemē. No Pēterburgas es izbraukšu 10. vai 12. aprīlī un aizvedīšu savas mantas uz Rīgu, lai 15. no turienes varētu doties ceļā. Man šis pavasara laiks ceļošanai nav visai izdevīgs, bet tur nekā nevar darīt. Es arī ceru, ka kurzemniekiem jūnijs vai jūlijs būs pats piemērotākais laiks, kāds tas būtu man. Šinī ziņā es lūdzu Jūs izteikt savas domas.
Lūdzu, pasveiciniet baronu Bēru un pasakiet, ka es ļoti labprāt brauktu uz Popi, ja vien viņš būtu aizmirsis manu fax pas. (Velns tad mani dīdīja vēstules rakstīt!) Man atliek tikai mierinājums, ka tā nav vienīga muļķība, ko esmu pastrādājis. Ar mutes brūķēšanu esmu jau agrāk blamējies, tad nu nelabojam, lai es uzrakstu to melns uz balta.
62. RLMVM – 391052
Janis Rozentāls – Karl von Behr
Saldū 1901. gada aprīlī
Augsti godātais barona kungs!
Ļoti iepriecināts par Jūsu laipnīgo vēstuli, steidzos Jums pateikties par draudzīgajiem pasūtījumiem un paziņot, ka es šovasar jebkurā laikā ar prieku būšu gatavs Jūs pakalpot. Tiklīdz barons Aleksandrs Bērs Ēdolē būs man piesūtījis savu atļauju un norādījumu par kopējamiem portretiem, es tūdaļ steigšos izpildīt Jūsu uzdevumu. Tāpat es Jums, barona kungs, ļoti pateicos par ieteikumu baronam Manteifelim Kazdangā, kurš, cik dzirdēju, arī esot kungs, kas pazīst mākslu. – Pēc dažām dienām braucu uz Rīgu, kur man jāizpilda neliels pasūtījums, un tūdaļ pēc Lieldienām atkal būšu Saldū, kur gribu pabeigt dažus darbus Rīgas izstādei un kur tad arī būs man pastāvīgā adrese (Saldus, Kurzemes guberņā Janim Rozentālam)
Jums vēlreiz pateikdamies par nepelnīto labvēlību un draudzīgo gādību, izsaku Jums sirsnīgus laba vēlējumus un palieku arvien uzticami padevīgais Janis Rozentāls.
Lūdzu, varbūt jūs būsiet tik draudzīgs un pretimnākošs un nodosiet labajam Neidemaņu laulātajam pārim manus sirsnīgus sveicienus par viņu laipno veltījumu.
141. RLMVM – 391189
Kerija Grotusa – Janim Rozentalam
Spārē 1901. gada 9. (22.) jūnijā
Spārē 9. jūnijā
Šodien maz laika, esmu tikai uz brītiņu no Mežamājas iegriezusies, un man šeit ir daudz ko darīt. Liels paldies par Jūsu vēstuli. Priecājos, ka pēcvārds nav atskanējis un ka arī Jūs paliekat uzticīgs mūsu draudzīgajiem sveicieniem, par spīti visām laiku maiņām. Es arī ļoti priecājos, ka Jūs Varšavā esat dabūjis tik izdevīgus pasūtījumus, un stipri ceru, ka tur Jūs radīsiet savai darbībai nākamo darbalauku. Man tikai ļoti žēl, ka manam onkulim no Popes, kuram taču Jūs jau mēnešiem ilgi bijāt apsolījuši, nevarējāt agrāk rakstiski atteikt vai vismaz lūgt termiņa atlikšanu, kam viņš noteikti labprāt būtu piekritis. Bet tik ilgi nedot viņam nekādas ziņas – tas bija netaisni un lietas labā ļoti neapdomāti. Ar Jūsu vēstulēm arvien ir kāds juceklis! Kad Jūs man atkal rakstīsiet, neadresējiet vairs caur Talsiem, bet tieši uz Spāres staciju. Tikai apdrošinātas vēstules un paciņas iet caur Talsiem. Līdz jūlija vidum es būšu mājās, vēlāk Mazirbē, kur mēs varbūt redzēsimies vaigu vaigā, ja Jūs tad būsiet Saldū un mums laikus atrakstīsiet.
Ar mīļu sveicienu
Jūsu Kerija Grotusa
143. RLMVM – 391240
Karl von Behr – Janim Rozentalam
Popē 1901. gada 11. (24.) jūlijā
Popē caur Ventspili, 1901. g. 11.07.
Mans mīļais Rozentāla kungs!
Ļoti pateicos par vēstuli, pasveiciniet no manis baronieti Bēru, novēliet viņai /no manis/ labu veselību, es ļoti priecājos, ka viņa izlēmusi likt izgatavot savu portretu, viņa neatlaidīgi meklēja interesantu ģīmetni; es labprāt pagaidīšu. – Bruņinieka portretu Jūs jau nu būsiet pabeidzis, es vēlētos vēl kopēt vecās fon Bēra kundzes, dzimušas fon Bīlovas, portretu, /kas ir/ Ēdoles ēdamistabā, viņa no mātes puses ir mana vecmāmiņa. Es Ēdoles baronam Bēram jau lūdzu atļauju. Šeit tad ir vel kāds tantes portrets kopējams. Vai Jūs man no Rīgas nevarētu laipni pagādāt rāmjus pēc mēra, kurus tad visērtāk būtu nosūtīt ar kuģi uz Ventspili? – Mēs šeit bezgala ciešam no karstuma, nežēlīga sausuma un neskaitāmiem mežu ugunsgrēkiem. Kaut tas reiz beigtos!
Ceru Jūs redzēt sveiku un veselu!
Jūsu padevīgais Karl von Behr no Popes
145. RLMVM – 391239 (līdzīga satura – 391238;391241)
Karl von Behr – Janim Rozentālam
Popē 1901. gada 10. (23.) augustā
Popē, caur Ventspili, 1901.g.10.08.
Portretu gleznotājs Janis Rozentals ir nokopējis Popei (baronam K. Bēram) 2 gleznas un apsolījis vēl vienu nokopēt Popē. Viņš baronam Bēram no Popes pieteicis savu ierašanos Popē uz jūlija beigām un vēstules viņam lika sūtīt uz Rīgu (Suvorova vasarnīcu), kā arī /dot/ izmērus, lai varētu pasūtīt rāmjus. Taču patlaban viņš ir galīgi un neizprotami pazudis. Viņš nav atbraucis, neviena viņam adresēta vēstule nav tikusi atbildēta, un abas gleznas viņš nav atsūtījis. Tālab lūdzu viņa ģimenei dot man ziņas un viņa adresi, kā arī paziņot viņam, ka es viņu steidzami gaidu, jo tuvojas mana aizceļošana, un es vēlos dabūt nokopētās gleznas (2) un gribu par tām samaksāt.
Ar cieņu
Barons Karl von Behr no Popes
159. RLMVM – 391242
Karl von Behr – Janim Rozentālam
Popē 1901. gada 7. (20.) septembrī
Popē caur Ventspili 1901.g. 7.09.
Godājamais Rozentāla kungs!
Mans radinieks barons K.Manteifels no Kazdangas patlaban ir še un nožēlo, ka nevar jūs satikt. Viņš vēlas no Jums dažu ģimenes portretu kopijas, un, lai to visu kārtīgi apspriestu, viņš ar manu starpniecību lūdz Jūs uz viņa rēķina atbraukt uz Kazdangu; viņam ir krietni daudz vēlēšanos, un es priecājos, ka Jums būs jauns darbs un jauni ienākumi. Viņš arī lūdza, lai jūs Popē nokopētu viņam manas vecmāmuļas, baronietes Agneses fon Bēras, dzim/ušas/ fon Mantiefeles-Cēges portretu, kas zilā samta tērpā ar pērlītēm ap kaklu, karājas Popes zālē. Ja arī manis nav mājās, Popē Jums šim nolūkam durvis ir atvērtas, un tad jūs varētu ar manas tantes baroneses Karolīnas Bēras portretu noklāt ar laku. –
Kas tad nu ir ar tiem 3 rāmjiem no Rīgas, mēs neesam tos saņēmuši, tāpat arī nekādu norādījumu, ka tie būtu izgatavoti un nosūtīti. Pie kā Jūs tos pasūtījāt? Tas gan būs bijis kāds blēdis!!! Es par to telegrafēju Jums uz Saldu. Lūdzu, tūdaļ uzrakstiet par to uz šejieni baronam V.Rennem, jo es laika jau būšu projām; citādi viņš pasūtīs citus rāmjus, un šis tad paliks Jums uz kakla. Ar šādām lietām, mans mīļais Rozentala kungs, ir jābūt precīzākam. –
Ar sveicieniem
Jūsu
Barons Karl von Behr no Popes