August Johann Gottfried Bielenstein
(1826. Mitau – 1907. Mitau)
Vācu izcelsmes latviešu valodas, etnogrāfijas un Latvijas senvēstures pētnieks.
Bīlenšteins savā 1907. gada izdevumā “DIE HOLZBAUTEN UND HOLZGERÄTE DER LETTEN” veidojot nodaļu par bišu stropiem, apraksta sagatavošanai izziņu guvis no Zlēku muižas mācītāja un Popes muižas virsskolotāja.
Kurzemes Literatūras un mākslas biedrības 1818. gada sēdes pārskatā (II, 113. un sek. lpp.) ir iespiests interesants Zlēku mācītāja J.G. Bitneta priekšlasījums par meža biškopību. Runa ir par to, vai meža biškopība ir noderīga vai kaitīga mežam, meža īpašniekam un zemei. Mācītājs ar daudziem pamatojumiem pierāda tās noderīgumu. No šā raksta mēs uzzinām, ka Ziemeļkurzemē pirms 85 gadiem zemniekiem bija jāsaņem savu kungu atļauja koka uzdobšanai. Šim nolūkam derēja ne tikai priedes, bet arī alkšņi, ozoli, apses, liepas, egles un citi koki. Par to zemnieks savam muižniekam (piem. Zlēkās) par katriem desmit izdobtajiem biju kokiem ik gadu kā nodevu maksāja 20 mārciņu medus. Tādējādi Zlēku muiža katru gadu no 900 bišu kokiem ieņēmusi ap 1800 mārciņu medus. Ja vēl pieskaita to, ko zemnieks paturēja sev – tikpat daudz vai divtik medus, turklāt vasku – , tad šie skaitļi rāda tā laika biškopības apjomu. Bitners piebilst, ka jau tad Zlēkās ir bijuši vairāki mēģinājumi turēt bites dārzos, bet tie beigušies neveiksmīgi un zemnieki atkal pievērsušies meža bitēm, līdz meža biškopību pamazām nomainījušas citas nodarbošanās un amati. Tieši tajos gados ticis izdobts pārāk daudz bišu koku un tiem pietrūcis bišu saimju. Arī neražas gados tautā mazinājusies interese par biškopību, un jaunākā paaudze vairs nav apguvusi meža biškopībai nepieciešamās zināšanas. Pēc Bitnera domām, tik plaši izplatītā un nenoliedzami noderīgā biškopība mūsu zemē dažādu apstākļu ietekmē turpmāk arvien vairāk samazināsies, līdz izzudīs pavisam.
- gadā ar baroneses V. von Roennes laipnu starpniecību es no virsskolotāja Vībeka kunga saņēmu šādas ziņas par Popes mežniecības noteikumiem 1800. gadā. Katram Ances un Popes apkārtnes saimniekam bija jātur 33 bišu koki. Ja viņam to tik daudz nebija, tie bija jāsameklē triju gadu laikā, un katru gadu viņam izdobšanai piešķīra desmit koku.
Raksturīgi, ka Popes jūrmalā ļoti maz lībiešu zvejnieku nodarbojušies ar meža biškopību. Daudzi piejūras mežu bišu koki bijuši latviešu zemnieku ziņā, un lībiešu zvejnieki savas nodevas muižai kārtoja, nododot zivis.
Katru koku mežsargs apzīmogoja ar īpašu āmuru un uz saimnieka birkas – burtskoka – vienā pusē atzīmēja bišu aizņemtos, otrā pusē – tukšos kokus. Saimnieku sētas nosaukums un īpašuma zīme atradās uz rūnu stabiem.
Pieļāva, ka vismaz trīs kokos no 33 mājo bites un 30 koki, iespējams, ir tukši. Tātad muižniekam bija jāsaņem 20 mārciņu liela medus nodeva un 1,5 mārciņas vaska, jo no katras bišu saimes ienesuma varēja cerēt caurmērā uz 2-30 mārciņām medus gadā. Pēc muižas saimniecības grāmatas redzams, ka 1827. gadā zemniekiem no 5775 izdobtajiem kokiem vajadzējis piegādāt 3500 mārciņu medus. Cik ļoti bišu koku skaits līdz mūsdienām ir samazinājies, varam secināt pēc tā, ka tagad muižas mežā palikuši vairs tikai kādi 40 – 50 koki, kuros mājo bites. Tukšo izdobto koku ir daudz vairāk, taču tie ir izpuvuši un sagāzušies. Spriežot pēc ziņām no Popes , var secināt, ka meža biškopības lejupslīde tur ir sākusies ap 185 – 1861. gadu, kad sākās zemnieku māju izrentēšana, un īpaši 1881. gadā, kad zemnieki jau varēja mājas izpirkt par dzimtu. No 1827. līdz 1857. gadam medus ienesums samazinājās pat par 220 mārciņām. Rentnieks par katru bišu koku muižas mežā vel maksāja 50 kapeiku gadā. Kad zemnieki ieguva mājas dzimtsīpašumā, muižas mežā bišu koki viņiem vairs netika ierādīti, turpretim mežsargiem līdz pat mūsdienām dažus bišu kokus piešķir kā algas daļu.
Parasti kokā izdobj tikai vienu dravu – dori, dažreiz arī divas vai trīs. Popē man stāstīja par ozolu ar četrām un par priedi ar piecām bišu mītnēm. Dravas parasti atrodas četru pēdu attālumā cita no citas, reizēm arī tuvāk, pa divu pēdu attālumā. Apakšējais mājoklis ir 8, 11, 15 pēdas no zemes, augšējais reiz ir bijis pat 27 pēdas no zemes.
Pie Virpes ciema auga un varbūt vēl tagad aug egle, kurā ik vasaru kaimiņi uzvilkuši līdz trīs bišu ķeramos auļus un ilgi strīdējušies, kuram šis koks pieder.
Es izdūru sila priedi,
Rakstīt vien nemācēju;
Gan bitīte norakstīs
Medaiņām kājiņām.
(A.B. 4766)
Vārds uzdurt (Popē) nozīmē otrās vai trešās dravas izdobšanu virs pirmās tajā pašā kokā.
Darbības vārds durt norāda nevis uz cirvi vai kapli, bet gan uz kādu darbarīku, kuru es nepazīstu. Varbūt tā ir bijusi vedga jeb vadga – trīs pēdas garš kalts (cērte), ar kuru Austrumlatvijā un Popē ir izcirsti dobumi kokos. Šim dzels instrumentam ir bijis koka kāts, instrumenta dzelzs galā acīmredzot ir bijis kātcaurums, un tas nevilšus atsauc atmiņā dažāda veida tā sauktos kaltus, kādi ir atrasti paganu kapenēs arī pie mums.
Piemēram, pie Svētās liepas Ances tuvumā aug priede, kurā viens bišu mājoklis atrodas 20 pēdu augstumā un ir vērsts uz austrumu pusi, otrs – 7-8 pēdu augstumā – uz ziemeļu pusi. Tāda pati dažādība redzama Platelspļavas ozolā pie Ances. No Popes ziņo, ka dažreiz, bet ne vienmēr, apmēram četras pēdas virs augšējās dravas kokā esot izcirsts īpašs caurums lietusūdens novadīšanai. Caurums bija taisnstūrains, īsāks par dravu, apakšā izcirsts līdz pat koka vidum, tad sniedzās slīpi, paplašinoties uz augšu. Šeit sakrājās un izgaroja ūdens, tā kā mitrums nekaitēja dravai.
Bišu kokiem, sevišķi tiem, kas auga klajumā, bitnieks mēdza nocirst galotni – līdzināt, nolīdzināt, priedes norenst. Ziemeļkurzemē šajā gadījumā lieto vārdu notrumpēt un pašus mežā atstātos kokus, kas ir bez galotnes, tālāk neapstrādāti un neizmantoti, sauc par vecstrumpiem, no vārdiem vecs un strups.
Popes apkārtnē bišu koku galotņu nociršana bija ļoti iecienīta, bet kaimiņos, Dundagas mežniecībā, to darīja retāk, jo neapcirsta koka mūžs neapšaubāmi ir daudz ilgāks.
Bišu koku ar nocirstu galotni sauc par božu koku, arī par boži, iespējams, salīdzinot ar govi bez ragiem, kuru sauc par baužu. Popē vārdu boze lieto arī tad, ja biteniekam ap bišu koku jāmaksā muižai. Božēt nozīmē nocirst kokam galotni, un božnieks ir bitenieks, kas šo darbu dara.
Kā bitenieks varēja uzkāpt tādā augstumā, lai izdobtu koku un ievāktu medu. Vienkāršākais, bet arī nepilnīgākais palīglīdzeklis bija sliķis (Popē) – jaunāka tieva eglīte, kurai abpus stumbra bija atstāti vismaz ½ pēdas gari zari, ko bitenieks izmantoja par kāpņu šķērskokiem.
Lai bitenieks varētu rāpties augšup , dzenim vajadzīgs stings atbalsts virs bišu dravas. Šai nolūkā izmantoja kāsi, ko agrāk darināja no koka, vēlāk – no dzelzs, ar divas pēdas un četras collas garu izliekumu. To uzkar virs kāda piemērota zara virs dravas. Kāša vienā galā ir stipra dzelzs cilpa, kurā īsā , bet ļoti stiprā virvē karājas liedzējs, lēdzējs, liedzeris job kumburs (Ancē to darina no ozola klucīša), kam augšpusē ir ieliekums. Apakšā tam ir grope, kurā iekļaujas virves gredzens, kas vidū pārsiets ar auklu.
Kokā uzkarinātu stropu latviski sauca dažādi: aulis (pie Ances arī auris).
Ap 1746. gadu, kā teicis Popes un Ances muižas pārvaldnieks Kristofers Nikolass Harfs, Popes – Ances mežā esot dzīvojuši lāči.
Ancē es uzzināju, ka senāk bijis paradums valnā iegriezt mājas īpašnieka zīmi. Turklāt mājas jeb božu zīmi ar cirvi iecirta koka mizā vai nu zem, vai arī virs bišu mājokļa. Vībeks man ziņoja par 64 šādām zīmēm Ances un Popes apkārtnē, kuras viņš atradis arī bišu koku īpašnieku sarakstā – Popes vēstuļu sarakstā 1714. gada 10. septembrī. Tas ir vienīgais šāda veida saraksts, kas tur vēl saglabājies. Šajā sarakstā minētos dubultos vārdus – zemnieku sētā nosaukumu un īpašnieku uzvārdu – šeit sīkāk neaplūkosim, jo tas nav mūsu uzdevums. Bet īpašumu zīmju veidi ir jāparāda. Pēc tiem var secināt, kādas īpašuma zīmes zvejnieki likuši uz saviem airiem, peldošām ierīcēm un citur. Iespējams, ka šīs zīmes sākotnēji ir bijušas saistītas ne tik daudz ar bitenieku, cik ar viņa sētu. Ir noskaidrots, ka piem., zīmi tēvam nomirstot, mantojis vecākais dēls. Jaunākie brāļi pie saviem bišu kokiem paturējuši šo pašu zīmi ar papildu pievilkumiem.
2.
Vecākais skolotājs Vībeks par darvas dedzināšanu Popes un Ances muižās man stāstīja: “Agrāk Popē tik ļoti izplatītā darvas dedzināšanas ir stipri sarukusi. Ances mežā ir vēl apmēram 20 darvas dedzinātavu. Nezinu precīzi, cik to ir Popes mežā un pie jūras, tomēr tur to ir krietni mazāk. Aprakstot cepli, vispirms ir jāmin tā krekls, kuru var salīdzināt ar otrādi apgrieztu olu čaumalas pusi. Krekls kā moderns trīs ceturtdaļas garš mētelis apņem gāli (t.i., galvu “Kopf”). To savukārt, uz augšu sašaurinoties, apņem kažoks (“Pelz”). Lai būtu pēc iespējas lētāk, krekls un kažoks ir uzmūrēti no akmeņiem, māla un ķieģeļiem.
Te ir jāmin rīks, ko senākos laikos latvieši lietoja Popes apkārtnē. Tas neļāva nesapīties zirgiem, kuri ganījās bez gana, pārlēkt pāri žogam, kas šķīra ganības no tīrumiem, Zirga kaklam no apakšas uzmauca divzaru dakšu, kuras galus virs skausta sasien kopā. Dakšas kāta lejgalī piestiprināts dzelzs kāsis, kas aizķēra aiz sētas kārts, tikko zirgs tai tuvojas, un tādējādi aizkavē lēkt pāri. Šo rīku tur sauc par krāgu “Krāgen” (aizguvums) vai latviešu vārdā par klūgu, no kā var secināt, ka senāk tas varēja būt pīts no kārkla klūgām.
Par stāvokli 18. gadsimtā ļoti interesanti stāsta atsevišķu , ar mežiem bagātu privātmuižu pieejamie senie mežu kārtības noteikumi. Nevaru atsacīties no iespējas iepazīstināt ar vismaz daļu no lielās Popes muižas mežu nolikuma, par kuru man draudzīgā kārtā pastāstīja vecākais skolotājs Vībeks. Uzzināsim par tā laika Kurzemes faunu un par muižas ļaužu attiecībām ar saviem kungiem medību jautājumos. Daži punkti no medību nolikuma latviešiem, kas pastāvēja pirms 1800. gadu.
- Neviena zemniekam, lai viņš būtu saimnieks, kalps vai puisis, nedrīkst piederēt šautene vai bise, nedz arī lapsu vai bebru dzelzs slazdi. Neviens nedrīkst iet medībās, izņemot tos, kurus muižas pārvaldība norīkojusi.
- Tiem, kam ir atļauts turēt šautenes, zvēru saudzēšanas laikā tās ir jānodod muižā, pēc saudzēšanas laika beigām tie tās saņems atpakaļ. Kas savu šauteni noslēps, to atrodot, tā tiks atņemta, tiks uzlikts naudassods.
- Kas slepeni nogalinās briedi, stirnu vai bebru vai noķers ar slazdiem (dzelzēm), tiks uzskatīts par zagli un sodīts.
- Visas cilpu likšanas (valgu spiešana) un slazdu ierīkošana mežā ir aizliegta, un mežsargiem jāuzmana, lai tas nenotiktu. Bez īpašas atļaujas neviens nedrīkst uzstādīt mežā dzelzs slazdus.
- Ja kādu zemnieku apdraud vai ja tam ļaunu nodarījis plēsīgs zvērs, viņam tūlīt jāziņo muižā, lai saņemtu palīdzību zvēra nogalināšanai.
Ap 1800. gadu Popē pastāvēja šādi noteikumu.
- punkts. Popes un Ances apvidū nevienam nav tiesības turēt šauteni, izņemot mežsargu un viņu palīgus. Mežsarga palīgs nēsā to kā tikai sev pienākošos ieroci un drīkst to vērst vienīgi pret vilkiem un citiem medību novadam kaitīgiem plēsoņām, ja dabū tos rokā. Mežsarga palīgs, kurš viens pats nogalina vilku, saņem vienu Impērijas vai Alberta dālderi kā atalgojumu. (Latviešu tekstā atrodams šāds punkts. Par labā laikā nošautu lapsu, kad tā vēl nemet spalvu 1/2/ dāldera un bez tam vēl vienu ortu.
Tas pats attiecas arī uz mežsargu – šajā gadījumā nav domātas atklātās medības ar dzinējiem, Kurš tajās nogalinājis vilku, saņem 2 florīnus šāviņu naudas, bet tas, kurš vienu vilku palaidis garām, maksā 1 florīnu sodanaudas vai pēc medībām saņem 10 cirtienus ar pātagu. Šo sodanaudu kā samaksu saņem vilka ielencējs.
- punkta. Ja mežsargs šāvis uz kādu citu (neatļautu) meža zvēru. Tas saņem 20 sitienus ar spieķi, stundas laikā tiek atcelts no sava amata un kļūst par kalpu. Medībās drīkst doties tie, kam pieder muiža un kas patiešām muiža dzīvo. Saimniekiem, kas vēlas turēt šauteni, tā jāglabā pie muižkunga vai muižā, un to var lietot tikai tad, kad tiek rīkotas medības ar dzinējiem.
Interesantas ir dažas piezīmes Popes saimniecības grāmatās par 18. gadsimta 40. gados un arī vēlāk izsniegtajām prēmijām par nomedītajiem plēsīgajiem zvēriem.
- gada 11. oktobris. “Tiem šāvējiem, kas to divus lāčus nogāzuši ar Viņa žēlastības augsto pavēli, iedots 1 kauss alus.”
- gada 23. oktobris. “Tiem šāvējiem, kas to lāci pie Vēdes nogāzuši, iedoti 2 kausi alus.”
- gada 2. marts. “Uz viņa žēlastības pavēli tiem šāvējiem par vienu aļņa nogāšanu iedos 1 kauss alus.”
- gada 12. aprīlis. “Tiem šāvējiem, kas tos divus vilkus nosituši, iedots 1 kauss alus.”
- gada 19. decembris. “Tiem šāvējiem, kas 6 aļņus, 1 lāci un vienu lūsi nogāzuši, iedots 1 kauss alus.”
- gada 1. janvāris. “Vienā vilka ādā iebērts, ko nošāvis Meiers Oto, 7 sieki auzas.”
- gada 2. janvāris. “Šāvējiem par vienu nogāztu lāci iedots 1 kauss alus.”
- gada 7. janvāris. “Vienā vilka ādā iešauts, šāvis Meiers Oto, 1 pūrs auzu.”
- gada 23. janvāris. “Par nogāztu alni pie Popes muižas pēdu un šāviņa nauda t.i. samaksāts, tam, kas uzgājis aļņa pēdas, un tam, kam nošāvis, samaksāti 3 guldeņi.”
- gada 2. februāris. “Ar Viņa želastības augsto pavēlišāvējiem un dzinējiem , jo ir nošauts lūsis, iedots 1 kauss.”
- gada 25. janvāris. “Viena vilka ādā, ko Meiers Oto nošāvis, iedots iebērt 1 *pūru auzu.”
- gada 20. septembris. “Bārdiņam par vienu vilku – 8 guldeņi.”
- gada 28. maijs. “Mūrniekam par vilku uziešanu – 4 guldeņi.”
1838./39. gads. “Aprinķa maksa par vienu lūsi – 50 kap.”
Tajās pašās saimniecības grāmatās 1807. un 1808. gadā minēti vilku saplosītie lopi: piena govs un kuilis; kaimiņu muižās – Popes Jaunajā muižā un Vēdē – pa jēram. Protams, ka šādas ziņas ienāca tikai nejauši. Pa mežiem izkaisītajās zemnieku saimniecībās zaudējumi būs bijuši lielāki.
- gada pienākumu sarakstā sacīts: “Ja ir uzieti plēsīgi zvēri un medības grib rīkot paši, tad visiem (t.i., visiem Popes muižas padotajiem, uz ko aicinājums attiecas) ir jāseko muižas aicinājumam.” Desmit piekrastes saimnieki, kas bija aicināti, bet “1862. gada 1. augustā savus dzinējus uz vilku medībām neatsūtīja, tādēļ katrs samaksāja 30 kap. – kopā 3 rubļis”.
Vēl 2870. gada 17. un 18. februārī kāds piekrastes saimnieks neatsūtīja uz vilku medībām nevienu dzinēju un tika sodīts ar 40 kapeikām.
No Popes stāsta, kā tur atbaidot stirnas. Ziemā uz meža zvēru takām aizžoga zēmē slīpi iedzen mietus ar noasinātiem galiem, uz kuriem stirnas mēģinot pārlēkt pāri žogam, uzduras. Stirnas ķēra šādi. Pļavā ap siena kaudzi aplika žogu ar vārtiņiem, kas veras uz iekšu. Vārtiņus atstāja vaļā, lai stirna varētu viegli piekļūt siena kaudzei. Eja starp kaudzi un sētu ir tik šaura, ka stirna nevar tajā apgriezties un ir spiesta iet riņķī ap kaudzi, pati aizvērdama vārtiņus ciet.
Senajās Popes un Ances saimniecību grāmatās arī par lāciem un briežiem, un lielākiem dzīvniekiem vispār ir sacīts “schlagen” ‘sist’ un “fallen” ‘krist’.
Pie Popes dzīvo kāds vecs mežsargs, kas prot atdarināt vilku gaudošanu, daudzkārt to ir izmantojis un, lai skaņu pastiprinātu, gaudojot gūlies zemē. Viņš prot skaidri izšķirt, vai gaudo vilks, vilcene vai vilcēns. Vilks gaudojot apmēram tā: salna bū-u-ūs, vilcene: vīžu nau-u-u, vilcēni: basas kājas, basas kājas.
Popes apkārtnē vēl tagad redzamas vilku bedres; tās mēdza būt septiņas pēdas dziļas un bija apklātas ar egļu zariem, uz kuriem lika ēsmu vilku pievilināšanai. Iekritušo vilku nosita ar rungām. Popē mednieks vilku nošauj no medību slēpņa.
Lai noķertu lapsu, Popē no resna koka nozāģēja dažas pēdas garu bluķi un to izdoba. Cilindra sienās ieurba virkni slīpi uz leju ejošu caurumu, pa kuriem iebāza lokanus kociņus ar noasinātiem galiem. Izveidojās tāda kā piltuve, kurā lapsa varēja iebāzt purnu un galvu, lai apēstu cilindra dibenā esošu ēsmu. Asie kociņi neļāva lapsai galvu izvilkt ārā. Bluķis bija līdz pusei ierakts zemē, un noķertajai lapsai nebija vairs glābiņa. Agrāk bluķu vietā mēdza lietot arī resnu riteņa rumbu.
Vēlāk apskatīsim Popes caunu slazdus, ar kuriem ķertas arī lapsas. Caunu lamatas, kādas pie Popes lieto vēl šobaltdien, ir šādas. Mežā augošai eglei cieši blakus iedzen kārti un apmēram vīra augstumā to ar klūgu saiti piesien pie koka. Turpat līdzās nocērt tik par garu otru koku. Koka šķērskārts tievāko galu aizbāž (garām klūgu saitei) blakus iedzītai kārtij. Resnāko galu iešķeļ un uzsprauž uz plakani notēstā, nocirstā koka gala. Otru kārti, kas kopā ar pirmo veido lamatas, tāpat nošķeltu uzmauc uz nocirstā koka gala, un tā atbalstās pret pirmo kārti. Šīs kārts otrs gals brīvi slīd starp egli un blakus iedzīto kārti. Uzliekot lamatas, starp kārtīm ieliek kociņu, kura abi gali ir slīpi noasināti. Kociņa zariņam ar noasinātu galu piesien ēsmu. Par ēsmu noder pusvāverīte, kas dažreiz labākas smaržas dēļ ir apziesta ar medu. Lai cauna nepiekļūtu ēsmai pa augšējo kārti, bet pieietu ēsmai pa apakšējo kārti un lai tā uzkristu viena otrai virsu, šķērsām virsējai pārliek pāri vēl trīs kārtis. To gali ir sasieti ar klūgām, kā tas redzams 533. attēlā, un piesieti pie tuvumā augoša koka. Kārtis pārsedz ar koka mizu un noslogo ar dēļiem, klučiem vai ko citu. Tiklīdz cauna pieskaras ēsmai, kociņš viegli izkrīt, un kārts ar tai uzlikto smagumu caunu nospiež. Lai ēsma nenokristu zemē un neietu zudumā, tā ar aukliņu tiek piesieta pie apakšējās kārts.
Šādas caunu lamatas ir ļoti senas, dažos mežainos apvidos tās, iespējams, lieto arī vēl tagad, bet ziņas par to esamību saņēmis tikai no Puzeniem un Popes. No četrdesmit Popes mežsargiem vairs tikai divi vai trīs dažkārt ziemā izveidojuši šādas lamatas.
Laivu uzvilkšanai, tāpat kā ievilkšanai ūdenī, lietoja apaļus veļamos kokus. Popē šādus veļamos kokus sauca par kaļu, kas bez šaubām no lībiešu vārda kal’l ‘rullis laivas aizvelšanai’. Krastā izvilktajai laivai abās pusēs lika trijkāju – stuti, stugu (Popē), lībiešu tug.
No dēļiem taisītām, kādas kalpo zvejniekiem ezeros un upēs; par to stāsta Vībeka kungs. Stendes upē pie Ances robežas lietoja plakanu laivu bez ķīļa. Tā ir no 10-11 pēdas gara, ar smailiem galiem.
Piekrastē pie Popes šim nolūkam lieto iepriekš aprakstītās tītavas, kas iestiprinātas statnī, pie kura audējs piestiprina gatavojamo tīklu.
Pie Popes tagad katrs tīkla spārns ir 4 asis garš, agrāk tas sasniedza tikai 2 asis. No Popes stāsta, ka pie tīkla spārniem piestiprinātas virves – tauvas, “Taue” vai resnie “die Dicke”. Katra ir 65-80 asis garas, tām piesietas tievākās virves sasniedz 150-180 asu garumu. Virvēm pieliktas zīmes, lai tās varētu vienmērīgi vilkt.
Izmetot vadu, Popes zvejnieki pagriež laivu saules virzienā, citi to dara pretējā virzienā.
Ziemeļkurzemes piekrastē (Popē), pēc Vībeka ziņām, reņģes, kuru daudzums jaunākajos laikos samazinās, pavasaros un rudeņos zvejo ar peldošajiem tīkliem (“Treibnetzen”). Šis atsevišķais, no ļoti smalkiem diegiem taisītais tīkls ir 18-30 asis garš, bet kopā sašūts, – 2 asis plats vai dziļš. Ieapaļi garenos priežu mizas pludiņus rūpīgi piesien ar priežu saknītēm, kā gremdus piesien plakanus gludus akmeņus ar vidū izurbtiem caurumiem, kam apsietas auklas.
Pie Popes šos tīklus, kas ir līdz 50 asīm gari un apm. 3 pēdas plati un kurus nemet pārāk tālu no krasta, lībiski sauc par aiga-vōrg, latviski – maliņ’ tīkliem. Tā kā ar šiem tīkliem zvejoja netālu no krasta, Popes zvejnieki to izmešanai un aplūkošanai bieži lietoja mazu plakandibena laivu platdubeni “Breitboden”, kādu lieto arī Irbes upē.
Pie Popes pēc Vībeka ziņām, makšķerē tikai mencas.
Pie Popes reņģu tīkli tiek tā pārlikti, lai pludiņi karātos pāri vienai, gremdi -pāri otrai kāršu rindai. 588. att.
Pie Popes šādu grozu – kurvi, kori, visbiežāk kreici (lībiešu rēts) – pin no priežu saknītēm. Groza augstums sasniedz apm. 2. pēdas; dibenā tam ir kvadrātveida dēlītis ar noapaļotiem stūriem, ap 7 collām plats un garš. Groza augšgals ir divreiz platāks par apakšgalu. Priežu saknītes horizontāli izvij starp koka nūjiņām, kas iestirprinātas dibena dēlīša malās. Dibena dēlītim ir trīs caurumi, kur notecēt ūdenim. Grozam ap vidu sānos ir divas osas, caur kurām izvilkta tieva aukla. To vīrs pārliek pār pleciem un uz krūtīm notur ar roku; 591. att.
Zivju kūpināšana notiek divejādi: vai nu atsevišķā mazā mājiņā – dūmu namiņā – , vai arī bedrēs. Par šī namiņa iekārtošanu un darbošanos tajā man ir ziņas no Popes piekrastes. Vecākais skolotājs Vībeks no Popes man stāsta, ka dūmu namiņš (lībiešu tul’koda, “Feuerhaus” ‘uguns māja’) zvejnieku sētā ir īpaša celtne. Celtnei, kas redzama 591. attēlā, viens gals tiek izmantots kā pirts, otrā kūpina zivis. Lubu jumta spāru apakšgalā nav redzamas līkas saknes, bet gan zaru stumbeņi. Grīdas skursteņa te nav, uz zemes sakurtās uguns dūmi lēnām izkļūst caur jumta spraugām. Horizontālās kārtis iekšienē – ārdi, lībiešu voikōd, kā es spriežu pēc to nosaukuma ārdi, – nav ielaistas sienu caurumos, bet balstās uz horizontaliem, pie sienas piestiprinātiem kokiem un var tikt pārlikti šurp un turp. Šķērsām pāri šiem ārdiem uzliek tievu iesmu virbi, lībiešu virbad, ar zivīm.
Mencas (“Dorsche”) – pie Popes ver uz iesma tāpat kā butes pēc tam, kad tās uzšķērstas mugurpusē, tām izņem iekšas un nogriež galvas.
Popē zivis apm. 24 stundas pirms kūpināšanas tiek sālītas. Tur lielāko zivju kūpināšana ilgst 4-5 dienas, jo tās cieti nokūpina. Reņģes ir gatavas īsākā laikā.
Kurzemes ziemeļu un rietumu piekrastē zivis bedrēs nokupina mīkstas un arī ātri; Popē šādu paņēmienu latviešu un lībiešu valodā sauc pepiņ, acīmredzot no lībiešu papiend ‘mīksti’, ‘maigi’.