Pope.lv

Tevi dēvē par Ventspils apkārtnes Šveici. Nezinu, vai tā ir, bet man glaimo, ka Tevi tā sauc, jo Tu esi mana dzimtene. (J.Teibe)

EMILIS MELNGAILIS (1874 – 1954)

Izciemojušies pa lībiešu mājām, ar savāktiem dārgumiem pievakarē griežamies uz māju. Manam pavadonim Stalta kungam vēl vakarā jāiet uz kaimiņiem kāzās.

Es tomēr ar saviem ieguvumiem esmu stipri neapmierināts. Dziesmu man tik ap 20. Ir tās nav visas īpatnējas, bet bieži tikai varianti un stilizēti atkārtojumi. Stūru apsisiti, apdeldēti, krāšņums pazaudēts. Bet tas ir četru jūdžu ceļš. Ir Vasarsvētki. Zirgu nevar dabūt, pats sējas laiks priekšā. Cik žēl, ka jaunībā nav saprašanas, bet vecumā zūd spēki. 30 gadu atpakaļ es Popē sadzīvoju gadu par mājskolotāju. Lielais vairums lībiešu pieder pie Dundagas pagasta, bet Diž-Iere (Lielirbe), Pize un Lūžciems – pie Popes. Jau pašā Popes muižā bij mūžam dzirdama dziedāšana, ļaudīm vakaros no darba nākot. Bet es pavadīju brīvu laiku, klavieres spēlēdams vai ar studentu Grīnbergu (tagadējo Ventspils mācītāju)  uz šaha laukiem cīnīdamies. Kad viņš Barona bērēs runāja savu tāmieša izloksni, tad es pie sevis domāju: Lūk, lībiets, iekš kura viltus nav. Arī pašā Baronā, lai gan viņa izruna bij daiļskanīgi latviska, bez tāmiskās apcirsmes, es redzu lībiešu pēcnākamu. Pat viņa sejā bij kaut kas stipri līdzīgs Tolstoja vaibstiem, kuru arī par skaidru krievu neskaita.

Kad es toreiz pa Ziemassvētkiem būtu apceļojis turienes jūrmalu, kādas bagātības tagad būtu manā rīcībā! Atminos, ka lībiešiem to ziemu nez kā bij laimējies noķert briesmīgi daudz lašu.  Par 3 kapeikām mārciņā pirka mūsu kungi lielās, platās zivis. Nekādā vērtībā nebija arī briežu gaļa. Tos paši kungi iznīcināja aiz muļķības. Vienreiz pils priekšā gulēja pieci lieli brieži, kā zirgi, no medībām pārvesti. Ragi ne augsti, bet plati, ķepuraini, mutes resnas kā vēršiem. To lielo briežu laikam vairs nav. Bet toreiz bij, tāpēc, ka bij sili. Popes gāršai vēl neviens nebij cauri gājis. Taisni šie sili ir izglābuši mazo saujiņu jūrmalas lībiešu no pārvēršanas latvietībā.

Ar ko cilvēki toreiz nodarbojās tai Popes muižā, tas viss tagad stāstot izklausās pēc pasakas. Vaļas vakaros bij mūžam kārtis. Spēlēja preferansu, vistu. Vienu sestdienas vakaru partija bij saaicināta pie “oberforstera”(virsmežziņa) Zalcmaņa, latvieša, kas vāciski buldurēja labi, bet bez gramatikas. Trešais bija mācītājs Hugenbergs, nez kas bija ceturtais. Mācītājmuižas Popē nebij, pie mums viņš tik brauca pa mēnesi reizi sprediķot no kaimiņiem. Zalcmans bij uz visādiem stiķiem un niķiem. Es tos laikus arī tai ziņā nebiju zemē metams. Ko mēs abi, gudrinieki, darīsim. Aizslēģojām logus, aizklājām visas šķirbas un caurumus. Pārstādam pulksteņus, spēlējam līdz apnikumam, un jau dievvārdu laiks ir klāt, bet Hugenbergs savā neziņā sāk runāt, ka vajag iet līdz gaismai nosnausties, ka tā nenogulējis nevarēs iet baznīcā. Bet ļaujas pierunāties un spēlējam atkal tālāk, bet nu gan “līdz gaismai”, tas ir tik ilgi, kamēr pulkstenis jau divi. Un nu viņš mūs, pagānus, lād, bet ķesteris savu darbu jau padarījis.Tomēr visās tais palaidnībās nebij ļaunas apziņas. Toreiz mācītāju starpām lai tie arī sita trumpas, trūka vēl “ģeniālu” Andievu Niedru, kas kārtis spēlējot, iegūst namu un no promejošiem karavadoņiem nopērk visus mantuvāģus un nez ko. Tā aiz visiem niekiem es tos laikus lībiešus  i neredzēju.

“Līvu laulas lasot” In: “Jaunākās ziņas” 1923. gada 2. jūnijs – 24. augusts. / Lībiešu gadagrāmata 2023.