Jānis Grīnbergs ar vecākiem
Grīnberga Ernesta un viņa sievas Vilhelmīnes ģimenē auga dēls Teodors, meita Šarlote un dēls Jānis. Vecāksi dēls Aleksandrs miris apm. Viena gada vecumā. Grīnbergi rentējuši Dundagas pagasta Ģibzdes pusmuižu ap 300 pūrvietu lielumā. Ģibzdē Grīnbergi nodzīvojusi 24 gadus. Vilhelmīne kopusi ap 50 govslopu, tēvs turējis ap 20 zirgu. Tas liecina, ka šī sēta bijusi sava ziņā turīga. No Ģibzdes Grīnbergi pargāja uz Popes muižu par rentniekiem. Popes muižai liela platība ap 1000 pūrvietu zemes. Te viniem ap 140 govju un ap 60 zirgu. Lopu kopšanai vien vajadzējis 6-7 meitu, kur nu citi gājēji, puiši, zemes kalpi un meitas. Saime toreiz uzticīgi gājusi darbā un kārtīgi pavadījusi savus vaļas brīžus un savas svērdienas.Prieku un jaunības jautrības nav trūcis saimes vidū. Visus baznīcas un latviešu tautas svētkus, piem., Jāņus, budēļus, svētījusi godam un pieklajīgi. Bijis pašdarinats alus, bet piedzēruši cilvēki nav redzēti. Toreiz, kābērni stāsta, darba devējs un darba ņēmēji, darītāji jutušies savā starpā kā viena liela ģimene, kur plūdušas vecmāmiņas teikas un pasakas, meitu mīklu minējumi, puišu sakāmvardi. Tēvs un mate patiesi gādājuši par saimi tāpat kā par saviem bērniem. Ernesta un Vilhelmīnes dēls Teodors Grīnbergs dzimis 1870. gad 2. aprīlī mežu bagātās Dundagas klusaja Ģibzdes muižā, tur viņs pavadīja savu agro bērnību. Pēcāk Teodors 1874. gadā uzsāk skolas gaitas Kubalu skolā,kur ticības mācību pasniedzis skolotājs E.Dinsbergs. Savā mūžā Teodors Grīnbergs ir paveicis daudz lielu apgaismības darbu savas tautas ļaužu labā. Teodors ilgus gadus bijis latv. Ev. lut. baznīcas arhibīskaps un viens no redzamākajiem T.Grīnberga darbiem ir Ventspils 1. Ģimnāzijas dibināšana.
Ernesta un Vilhelmīnes meita Šarlote dzīvojusi līdzās savam bralim Teodoram un vadījusi viņa saimniecību, cieši skatījusi par viņa istabu spodrību, kārtību un par viņa drēbēm un ēdienu.
Grīnbergu ģimenes jaunakais no bērniem – Jānis Grīnbergs dzimis Dundagā, 1877. gada 1 aprīlī, mantojis no saviem senčiem un savas mātes mākslas garu. Viņš dzīvoja Ventspilī, piedalījās sabiedriskajā dzīvē un strādāja par zīmēšanas skolotāju. Ventspilnieki labi pazina šo jauko, vienmēr smaidīgo un laipno cilvēku, ka labprāt aprunājās ar ikvienu, ar ko satikās. Ventspilnieki zināja un vēl tagad atceras, ka Jānis Grīnbergs bija patiesi goda vīrs, par kuru var sacīt: cilvēks, kurā nav viltības Tas nozīmē daudz. Viņa bijušie skolēni – tie daudzie simti, kurus viņš ievadīja zīmēšanas mākslā, jau sākot ar laiku priekš Pirmā pasaules kara un turpinot brīvās Latvijas laikā līdz trīsdesmito gadu beigām, ar siltu pateicību sirdīs atceras viņu kā patiesi sirsnīgu skolotāju.
Pēdējos gados viņš vairs nedzīvoja Ventspilī, bet savā lauku īpašumā Popes pagasta bijušajā kalējmājiņā Smēdēs, ko viņš bija pārbūvējis par patīkamu ģimenes māju. Tur viņš mita pēdējos trīsdesmīt gadus kopā ar savu vecāko meitu – veterinārārsti. Tur viņu diezgan bieži apmeklēja tie, kas pie viņa bija mācījušies un kam nebija izdevies izkļūt brīvajā pasaulē. Jānis Grīnbergs bija priecīgs par šādiem apmeklējumiem, kad vareni parunāties par pasaules notikumiem, tāpat arī par dzīvi tuvākajā apkārtnē. Kad Ventspils ģimnāzija 1868. gada 7 decembrī atzīmēja savas pastā vēšanas 50 gadus, viens no tās dibinātājiem bijušais zīmēšanas skolotājs Jānis Grīnbergs bija lūgts piedalīties svinībās, bet vājās veselības dēļ vairs to nespēja, jo kādu nedēļu jau bija gulējis slimības gultā. Otrā dienā pēc šīm svinībām, kurās bija piedalījušies 650 audzēkņi, vairāki bijušie Jāņa Grīnberga audzēkņi aizbrauca uz Popi apmeklēt savu bijušo audzinātāju, lai nodotu viņam sveicienus no skolas un skolēniem, pasniegtu ziedus u.c. Viņš bija ļoti priecīgs par šo viņam parādīto uzmanību un mīlestību, kaut gan savus bijušos audzēkņus pēc izskata vairs nepazina, jo viņa redzes spējas bija kļuvušas ļoti vājas. Pēc vārdiem un uzvārdiem gan atcerējās viņus labi. Tas bija pēdējais apmeklējums Jāņa Grīnberga Smēdēs, jo nākošajā dienā – naktī no 9. uz 10. decembri viņa nogurušās acis aizvērās uz mūžu. Svētdien, 15, decembrī popiņi Jāni Grīnbergu izvadīja pēdējā gaitā uz Ventspils Meža kapsētu, kas atrodas Aizsaules ielas galā. Šķirsta nesēji no kapsētas vārtiem līdz pēdējai atdusas vietai bija aizgājēja bijušie skolēni, tagad jau sirmām galvām. Bija daudz sirsnīgu runu, daudz pavadītāju, daudz ziedu. Jāņa Grīnberga dusas vieta atrodas baltā jūrmals smilšu kalniņā, blakus viņa vecākiem – Ernestam un Vilhelmīnei Grīnbergiem.
Nelaiķis mākslinieks Jānis Grīnbergs miris 1968. gada 10. decembrī Popē 91 gada vecumā.
Teodors Grīnbergs ar vecākiem
Smēdesjānis
Līdz daudzdzīvokļu māju ērai laukos katra ģimene dzīvoja atsevišķi savā sētā un uzvārdus Popē lietoja reti: parasti ļaudis cits citu dēvēja kopīgā vārda un mājvārda salikumā. Piemēram, Arumzelma, Cīruļkālis, Goldopeļžanis. Arī gleznotāju Jāni Grīnbergu, kurš dzīvoja “Smēdēs”, neviens popiņš citādāk nesauca kā tikai par Smēdesjāni.
Smēdesjānis laikam bija viens no pirmajiem cilvēkiem, kas Popē piesaistīja manu uzmanību, taču pirms stāstu par to talāk, jāpaskaidro, ko vispār bērnībā sapratu ar vārdu – Pope. Ejot no mūsmājām, Pope sanāk tur, kur taisnais, garlaicīgais Žīdlauku ceļš krasi apraujas, aizvirzīdams vienu atzaru, lai tas, līkumu līkumus mezdams pa akmeņiem nosēto Riņķukalnu aizvestu augšup uz skolu, bet otru asā, straujā pagriezienā stumdams kalnup uz aptieku, bodi, pagastmāju. Ventspils virzienā Pope man izbeidzās pie Vecās skolas. Tas tādēļ, ka mūsmājās neviens nekad neteica: “Jāaiziet uz veikalu, jāaiziet uz pagastmāju vai aptieku” , bet gan: “šodien iešu (braukšu) uz Popi”, jo Popē taču atrodas viss, kas cilvēkam nepieciešams: aptieka, doktorāts, bode, skola, baznīca, kapi, pagastmāja. Popē dzīvoja arī visi ievērojamākie pagasta ļaudis: ārsts, aptiekārs, skolotāji… Ārsts un aptiekārs man nepatika tāpēc, ka ar tiem saistījās slimošana, zāļu lietošana un vēl šis tas nepatīkams. Skolotājus zināju tikai no vecāko māsu stāstījumiem. Turpretī Smēdesjāni redzēju gandrīz katru reizi, kad vien bija uzsmaidījusi laime tikt līdzi kādam no vecākiem uz Popi.
Ka Smēdesjānis ir ievērojams cilvēks, nebija ne mazāko šaubu. Pirmkāt, viņš dzīvoja Popē, otrkārt, runāja, ģērbās un izturējās atšķirīgi no pārējiem popiņiem. Staigāja plānā, melnā mētelī, galvā platmale, rokā skaists spieķis, ko ejot viņš viegli vicināja, katru vārdu izrunāja skaidri ar visām garumzīmēm un galotnēm, pat katrs žests un kustība viņam iznāca kaut kā smalki. Acis kalsnējā, it kā ar asu nazīti izdrāztajā sejā, ko visapkārt apņēma mīksts, kupls baltu matu un bārdas vainags, labvēlīgi smaidīja. Man viņš atgādināja Balto tēvu, kas staigā apkārt, darīdams cilvēkiem labu.
Vēl neparastāka bija Smēdesjāņa sieva Ida, kuru man gadījās redzēt tikai vienu vienīgu reizi. Mamma bija paņēmusi mani līdzi uz Ventspili. Vecā Mīce skaitīja tik gausus un īsus soļus, ka tikai pievakarē noripojām pa kalnu un iegriezāmies taisnajā Žīdlauku gabalā. Tūlīņ aiz pagrieziena ceļa vidū līkājās kāda sieviete raibā zīda kleitā, melnu cepurīti galvā. Ar vienu roku pielieca grozu, ar otru, kurā turēja mazu lāpstiņu, rausa pāri pieliektajai malai pa ceļu izkaistītos “zirgābolus”. Atņēmusi mammas dievpalīgu un atliekusi taisni, svešā kundze (tikai tāds apzīmējums saderēja ar viņas veidolu) nez kādēļ sāka skaidrot, ka jaunās ābelītes pavisam panīkušas, ka viņa, lai netraucētu braucējus, uz ceļa nakot tikai vakaros, ka tik vēlu parasti neviena braucēja vairs neesot… Pat dīvainakais, ka viņa, būdama vāciete, runāja skaidrā latviešu valodā. Līdz tam domāju, ka vācietis ir vācietis tādēļ, ka runā vāciski, krievs tādēļ, ka runā krieviski, bet tas jau bija pats par sevi saprotams. Atklāsme, ka mana teorija par tautām un valodām nav pati pilnība, protams, nebija patīkama, taču, kad sīkāk tiku iepazīstināta ar lietas būtību, samierinājos.
Smēdesjānis dzimis 1877. gada 14. aprīlī turīgu ļaužu ģimenē. Mācījies Ģibzdes pamatskolā, Talsu proģimnāzijā, Blūma zīmēšanas skolā Rīgā, Odesas mākslas skolā, Jelgavā pie makslinieka Jāņa Valtera, tad devies studēt uz Vāciju, Minhenē iepazinies ar Idu (1878 -1963). 1907. gadā Ida un Jānis salaulajušies. Pēc gada abi jaunie mākslinieki pārcēlušies uz dzīvi Ventspilī. Gleznojuši, regulāri piedalījusies izstādēs pasnieguši skolās zīmēšanu, sagatavojot jaunos talantus tālākām studijām.
Ja Idas, vācietes, latviešu valodas prasme mani tikai pārsteidza, tad ziņa, ka tepat Popē dzīvo īsts gleznotājs, šokēja. Laikam tādēļ, ka draudēja atsegt biezo noslēpumainības priekškaru, aiz kura mita rakstnieki, makslinieki, mūziķi un citi tamlīdzīgi cilvēki. Šaubījos, vai tiešām Smēdesjānis, kaut arī atšķirīgs no pārējiem popiņiem, tomēr parasts cilvēks vien būdams, patiešām varētu būt gleznotājs un mācētu uztaisīt tādu pašu vētrā sabangotu jūru, milzīgus viļņus baltām putu galotnēm, virs kurām augšup svaidās vientuļs kuģis, kādā zeltītā ierāmējumā karājas pie sienas Vīgriežlotes otristabā. Lotes Fricis kādreiz braucis uz kuģiem un bildi pārvedis no tālam zemēm, un zīmējis to esot nevis kaut kāds vienkāršs un visiem zināms Grīnbergs, Pētersons vai Ofkants, bet cilvēks, kura vārds tāpat kā sīkie vilnīši, laivai pie laipas piestājot, aizšalc cauri niedrēm – Ai – va – zov – skis, Un dzīvo viņš kaut kur tālu, tālu… Bet te uzreiz – gleznotajs Popē!
Katru reizi, ejot pa taku gar Smēdesjāņa žogu, šķita, ka redzu aiz mājas krokotajiem aizkariem kādu sēžam, balta zīmēšanas lapa klēpī, ūdenskrāsas līdzās uz krēsla. Pāri lapai klājas tumši zilpelēki viļņi, kas varenā triecienā sašķīst pret balta kuģa sāniem, uzšaujot šļakatas līdz draudīgi melnajiem padebešiem, kuros raugoties tirpas pa muguru skrien. Ne vienreiz vien gribējās pavērt mazvārtiņus un pieiet tuvāk lielajiem logiem. Viss mājas gals zaļām efejām tā nostīgots, ka gleznotājs pat nepamanītu…
Neatceros, kādā vajadzībā, bet reiz tūdaļ pēc kara, ejot kopā ar mammu uz Popi, iegriezāmies arī pie Smēdesjāņa. Uztraukumā pukstošu sirdi un pārpilna neskaidram brīnumu gaidām mammai pie rokas mēroju klajo gabalu pāri dārza stūrim. Gleznotājs “Smēdēs” laikam mita viens pats. Jutos nedaudz vīlusies, jo Smēdesjānis nesēdēja vis ar papīru lapu klēpī, bet pie galda. Melni samta svārki mugurā, maza, apaļa micīte galvā. Puse lielā ēdamgalda virsmas nokrauta dažnedažāda lieluma un formas traukiem. Nez kāpēc viņam vienam tāds lērums trauku nepieciešams? Normalam cilvēkam pietiktu ar tējas krūzi, nazi maizes griešanai un sķīvi ar sviestu vai saceptas gaļas sķēlēm aizdaram.
Neliels dīvāniņš ar augstu atzveltni un krēsli, sarkanu samtu pārvilktu. Tik greznas mēbeles redzēju pirmo reizi. Kad Smēdesjānis piedāvāja apsēsties, mamma to darīja tik vienkārši un droši, it kā mājās uz tādiem mīkstumiem vien būtu radusi sēdēt. Es gan paliku stāvot. Manu uzmanību piesaistīja no sērkociņiem uzbūvēta baznīciņa un kāda liela bilde, kurā redzams vīrs greznā tērpā, garu sudraba nūju rokā.
Vēlāk mamma teica, ka tas esot Smēdesjāņa bralis – arhibīskaps Teodors Grīnbergs. Viņš ilgus gadus (1907 -1934) bijis Ventspils luterāņu draudzes mācītajs, Pirmā pasaules kara laikā iesvētījis arī manu mammu. Lielo bildi Smēdesjanis pats gleznojis, tāpat pārējās, mazākās, kurās redzami koki, krūmi, zaļa zāle, zilas debesis.
Lielu darbu Jāņa Grīnberga dzīves gājuma izpētei un atstātā mantojuma apzināšansi veltījusi Popes pamatskolas zīmēšanas skolotāja Agra Vāvere. Līdz piemiņas sienas atklāšanai vairums jaunākās paaudzes popiņu makslinieku pazina vien kā Smēdesjāni, kas klusi un gandrīz nemanāmi “Smēdēs” , kur ilgus gadus atrodas paju sabiedrības “Popes” kantoris, aizvadījis vecumdienas. Tikai retais zināja, ka gleznotāja Jāņa Grīnberga vārds kādreiz aizskanēs līdz pat katra mākslinieka sapņu pilsētai – Parīzei.
/Velta Akmene , Ventas Balss 1997.gada 8. maijā./