Bērnības atmiņas
Puišeļu prieki
– Brrr! Vecmamm, mums bail! – es saucu, ieskrējis ķēķī, kur pie plīts rosījās mātes māte, kā allaž, uz «ēēē» vilkdama kādu suitu meldiņu. Viņa bija cēlusies no Alšvangas Redeļbūdām, tādēļ viss suitiskais viņai šķita tuvs un mīļš. Taču mīļi viņai bijām arī mēs, trīs mazdēli, kaut arī Suitiju nebijām redzējuši, jo pasaulē nākuši Popes mežsargmājā «Bēržvados», kas kopā ar «Buntiku» māju atradās kādus sešus vai septiņus kilometrus atstatu no pagasta centra. Šajā mežu masīvā, ko it kā noteiktos četrstūros sadalīja Ventspils – Stendes mazbānīša sliedes ar Ogsila staciju un tām šķērsu Popes – Ventas pagastu novadstiga ar attiecīgi lielu uzrakstu staba galā, atradās vēl daudzas mājas, taču tuvākā no tām bija kādu divu kilometru atstatumā. Tie bija «Jaunarāji» – īstenībā būdiņa ar virtuvi un vienu istabu. Tajā mita šo māju cēlājs, ar baltu bārdu apaugušais, tādēļ Dievam līdzīgais Fricis Mežupe ar vedeklu Veroniku, kas bija manas mātes māsa, tātad vecmammas meita. Un vēl tur bija mani brālēni Aldis un Dainis. Pirmais dzimis 1941. gadā, tātad bija trīs gadus jaunāks par mani, bet Dainis tikai pagājušā gada oktobrī, tas ir, 1943. gadā. Viņš nebija redzējis savu tēvu, Friča Mežupes dēlu Kārli, jo tas pāris mēnešu pirms Daiņa piedzimšanas brīvprātīgi aizgāja Latviešu leģionā «sist boļševikus», jo nevarēja vairs paciest šejienes mežabrāļus, kuri izlaupīja pat pēdējo grūsno aitiņu no nabadzīgo ļaužu kūtīm, sevišķi, ja tās atradās dziļi mežos.
It bieži abi brālēni un tante Veronika viesojās pie mums «Bēržvados», taču šoreiz manu vecmammai adresēto baiļu saucienu pastiprināja vien mani jaunākie brāļi Uldis un Varis. Būtu bijis tuvumā vectēvs, viņš mums sadotu ar zirgapaušiem. Taču viņa nebija – abi ar mammu strādāja kaut kur laukā. Vecmamma nepārtrauca savu «ēēē», nogrieza katram rupjmaizes šķēli un iedeva pa karotei cukurbiešu sīrupa. Sen taču zināms, ka cukurūdens ir labākās zāles pret bailēm! Ja nu cukura nav, tad valkanais sīrups arī lieti noder.
Mūsu baiļu iemesls bija, jāatzīst, visai neierasts. Ja iepriekš pēc salduma skrējām ikreiz, kad pāri pārlidoja lidmašīna, tad tagad nereti tikām atraidīti: lidmašīnas gan pa vienai, gan baros bija pasākušas lidot biežāk nekā bezdelīgas. Pie tam gandrīz vai katru nakti tās «izkarināja» tik spožas «eglītes», ka kļuva gaišs kā dienā. Viena pat izmeta trīs bumbas, kas nokrita netālu no mūsu kūts: govis norāvās no saitēm, aitas pārlēca aizgaldam, logu stikli izbira, mums istabā apgāzās zem galda aptumšošanas nolūkā noliktā karbīda lampa, gandrīz vai aizdedzinot galdautu. Ja tagad naktī izdzirdējām bumbvedēju nomācošo rūkoņu, tad māte mūs, knēveļus, sameta spraugā aiz plīts, uzsvieda segas un spilvenus, pati uzgūlās virsū…
Bet šoreiz bija itin gaiša rudens diena. Neparasti bija tas, ka četrmotorīgā vācu lidmašīna lidoja pilnīgi uz vieniem sāniem sagāzusies, jo tai darbojās tikai divi labā spārna motori. Pie tam tā nāca tik zemu, ka draudēja ietriekties lielajā un vecajā mežābelē, zem kuras mēs, puišeļi, ņēmāmies ar vingrošanas riņķiem, ar ķēriņiem un citām izdarībām. Tomēr tā nenotika, šķībā lidmašīna pazuda aiz robotajām egļu galotnēm Ventspils virzienā.
Dzīve mežā
Kaut arī bumbvedējs ābeli nenotrieca, pie vakariņu galda valdīja nospiedoša gaisotne. Iespējams tādēļ, ka starp sēdētājiem nebija tēva. Pirms nedēļas Popes virsmežniecības uzdevumā viņš bija komandēts uz Liepāju sagādāt kaut kādu inventāru, varbūt saņemt arī darba instrukcijas – pasta sakari vairs darbojās tikai šaurā Kurzemes ielokā, kurai robežlīnija Tukums – Liepāja. Tēvs uz Liepāju bija aizbraucis ar vilcienu, bet nu, kā dzirdēja, dzelzceļš un arī pati Liepāja tiekot bombardēta… Māte paslepen slaucīja acis, vecmamma joprojām vilka savu «ēēē», bet vectēvs, kurš cēlies no Ludzas apriņķa, Cirmas pagasta latgaļu sajaukuma ar poļiem, tādēļ uzvārdā Petrovskis, savā poliskajā izloksnē sacīja:
– Es doma, ka vin pārbrauks. Sāmsal vel turas.
Vectēvam izrādījās taisnība. Viņš, būdams analfabēts, avīzes neprata lasīt, toties caurām naktīm paslepen klausījās radio. Saprotot krieviski, daļēji arī poliski un vāciski, viņš, jādomā, bija izsecinājis, ka pēc sauszemes ceļu nogriešanas no Liepājas uz Ventspili atliek vēl jūras ceļš. Un, kamēr Sāmsala vēl turas, tas pietiekami drošs.
Tā arī notika: tēvs atgriezās ar kuģīti pa jūru. Tomēr viņš vairs nebija tas lībiešu pēctecis Uldriķis Teibe, kas allaž uzsvilpoja «Oi, jērum, jērum, bum, bum, bum» vai kādu citu meldiņu. Nespēlēja arī vijoli pie savu dēlu gultiņām, tos vakaros iemidzinot. Izņemot Vari, kurš vēl bija vārgs no nesen pārciestā šarlaka, viņš mūs ar Uldi izveda uz lievenēm un ar roku norādīja uz mežu masīvu, kas atradās aiz Popes – Ventas novada. Tur virs satumsušajām galotnēm uzplaiksnīja te lielāka, te mazāka blāzma, atspoguļodamās rudenīgajos mākoņos. Pēc lielākajiem zibšņiem ar laiku atvēlās arī dobja dunoņa.
– Tur krievi bombardē Sāmsalu, – klusi teica tēvs un nokāra galvu.
Mums, zeņķiem, protams, labāka šķistu ziņa, ka šonakt virs mūsmājām atkal tiktu «izkārtas» eglītes, spožas švīkas debesīs savienotu Ventspils zenītlielgabalus ar gaisa kuģiem, tie savstarpēji apšaudītos: tad rīt no rīta mēs ganībās un nopļautajos labības laukos atrastu itin glītus propellerīšus, ar kuriem rotaļāties. Sāmsala – tas ir kas tāls, nezināms…
Tomēr pieaugušie drīz uzzināja, ka kritusi ne vien Rīga, bet arī Sāmsala. «Hitler kaput» – tā izteicās mūsmājās nu ievākušies vācu armijas «todisti», kuriem bija ne vien jāremontē ceļi, pārsedzot tos ar krusteniski sanaglotām plankām, jābūvē trigonometriskie torņi, jāveido nocietinājumi, šajos nolūkos bez žēlastības izzāģējot tēva sargātos mežus, bet arī jāuzmana tā saucamie «evakuētie» no Krievijas – večiņas un mazi bērni, kas tika iemitināti kaimiņmājas – «Buntiku» šķūnī. Savus pienākumus pildīdami, vācieši augu diennakti apkaimi apsargāja, tumšajos rudens vakaros piesitot pie loga un uzsaucot «Machen dunkel!» Tas nozīmēja, ka nedrīkst dedzināt pat plošku, kur nu vēl gaišo karbīda lampu, ja logi nav aizklāti. Saprotams, logus varēja aptumšot ar segām, tāpat ar tolaik plašā pārdošanā esošajām ruļļveida vai ermoņikveida papīra žalūzijām, taču tas netraucēja pie rūts piedauzīt arī citiem kara laika personāžiem. Tiem, kuri mita mežā.
– Kas tur ir? – tādās reizēs jautātāja parasti bija māte, lai klauvētājs nezinātu, ka mājā ir vīrietis, pret kuru jāpaceļ ierocis.
– Pašu cilvēks, – skanēja atbilde. Citādi nemaz nevarēja būt, jo kurš tad nu sacīs, ka viņš ir sarkanarmijas nomests izlūks, čekists, kas šos izlūkus uzrauga, vai arī no iesaukšanas jelkādā armijā pamucis «buku zaglis», pat parasts laupītājiņš, kas kādā Ventspils veikalā nozadzis vadmalbaķi un nu grib kādas olektis iemainīt pret maizi un speķi. Ēst gribas visiem. Ja nedosi, vienunakt māja sāks kūpēt, kā tas notika 1940. gadā ar mūsu klēti un kūti. Bet kā paēdināt, ja tepat vācieši?..
Attapīgākais parasti izrādījās vectēvs. Viņš pielēja baļļu ar ūdeni, izmetās pliks un likās tajā iekšā. Pērās skaļi jo skaļi, lai novērstu vāciešu uzmanību. Bet vāciešu uzmanība jau tā diez kāda nebija. Rudens garās naktis lipināja viņu acu plakstus ciet. Kad pavēra, miegainais skatiens rādīja, ka pat akmeņi ganībās kustas. Meta granātas. Dažas no tām nesprāga. Otrajā rītā paši tās nevāca, bet sūtīja tēvu bīstamajā uzdevumā.
Tomēr pati bīstamākā tā laika mežsargam bija «mežu ķemmēšana». Šī akcija parasti atnāca negaidot. Piebrauca pilns pagalms vāciešu, pavēlēja paņemt bisi un nākt līdzi pa savu apgaitu. Pie tam vairākus soļus ķemmētāju ķēdei pa priekšu.
Saprotams, katrs mežsargs zināja savā apgaitā biezokņus, sausos uzkalniņus tajos, kur mīt tās vai citas nokrāsas ļautiņi, kas vēlāk sevi nodēvēs par partizāniem, tātad nebriesmīgiem cīnītājiem par padomju varu. Toreiz viņus visus sauca par bandītiem. Vest ķemmētājus ar lielu līkumu apkārt šiem bunkuriem nozīmēja akurāti parādīt, kur tie atrodas. Tādēļ ķēde bija jāizvieto gluži kā medībās ar dzinējiem. Vīrs pie vīra tik un tik soļu atstatumā. Varēja, protams, atgadīties kāds nejaušs šāviens no mežsarga bises, piemēram, paklūpot. Taču bezjēdzīgi, jo to varēja iztulkot kā brīdinājuma signālu, tādēļ vairākas diennaktis Ventas pils pagrabos mežsargam nodrošinātas. Un bezjēdzīgi arī tādēļ, ka meža iemītnieki, atskaitot zvērus, par šitādu kara laika blīkšķīti nelikās ne zinis. Saslējuši plintes piramīdā, viņi vienā mierā kurināja ugunskuru, cepa buka cisku un uzdzēra ļergu. Ja nu izceltos apšaude ar ķemmētajiem, tad vainīgs šā vai tā būtu mežsargs, kurš uzvedis bunkuram virsū. Neskatoties pat uz to, ka šī mežsarga puišeļi pēc tēva pavēles iepriekš skraidelējuši pa mežu un skaļi klaigājuši. Tātad no mežsarga puses visprātīgākais bija cilvēku medības pārvērst par meža zvēru medībām. «Ķemmētāji» parasti šādu pavērsienu uzņēma ar prieku: būs pamukts no bandītu lodēm, vakariņās tiks sen nebaudīts svaigs mežacūkas cepetis, bet galvenais – mežs skaitīsies «izķemmēts».
Lēmums
Kādā vakarā pēc tēva ieradās daži vācu virsnieki no Ventas pagasta «Žagatniekos» esošā štāba. Pavēlēja silti saģērbties, paņemt bisi. Aizveda līdzi. Kad atgriezās, tēvs stāstīja, ka bijis jāsargā dzelzceļa tilts, kas netālu no Elkšķenes stacijas. Kaut arī upīte maza, šitādas komunikācijas uzspridzināšana varētu sagādāt lielas nepatikšanas frontes apgādei. Un tāpēc ikviens mežabrālis bez domāšanas būtu nospiedis gaili uz apsargu tēmētam šaujamrīkam, neprasot, kādu tu ļaužu. Un arī viņam, tēvam, būtu bijis jādara tas pats, ja pamanītu dzelzceļa uzbēruma tuvumā kādu kustību, jo citu variantu šajās frontei pietuvinātajās pozīcijās vispār nebija…
Par laimi apšaude tonakt nenotika. Tomēr tēvs atgriezās savādā noskaņā. Bijis kopā ar citiem meža dienesta darbiniekiem, runājuši, ka boļševiki šā vai tā drīz būs klāt. Rīga viņu rokās, Sāmsala tāpat, Liepāja turas ar pēdējiem spēkiem… Mežzinis Šapovalovs izteicies, ka varētu pievienoties kureliešiem vai vēl kādiem, kuri mēģina «sadot pa mizu» gan krieviem, gan vāciešiem. Tomēr garantijas…
Nezin pa kādiem ceļiem tēvs sazinājās ar Jāni Mežupu, tā paša «Jaunarāju» saimnieka Friča jaunāko dēlu, kurš kādā no šiem formējumiem sastāvēja. Kara sākumā viņš bija cimmermanis, tas ir, galdnieks uz kāda angļu tvaikoņa, taču to torpedēja vācieši. Nokļuvis ūdenī, kur to galvā traumējis ledus gabals. Tomēr izglābts. Atgriezies Latvijā, sastapies ar līdzīgi domājošajiem. Tātad tādiem, kuri par ienaidnieku neuzskatīja vien boļševikus, bet arī vāciešus. Tagad slēpās kaut kur Stiklu apkaimē…
Lai nu kā, vienudien mana tēva švāģera Kārļa Mežupes brālis Jānis mūsmājās ieradās. Tērpies glītā un pieguļošā vācu virsnieka mētelī ar melnu apkakli, šaujamrīkiem apkāries. Kādu no tiem atļāva panēsāt arī mums, puišeļiem, kaut laides vazājās pa zemi. Pašam dokumenti laikam bija pilnīgā kārtībā, jo mūsmāju todisti viņu militāri sveicināja.
Nav zināms, kādas sarunas notika starp Jāni Mežupu un manu tēvu. Visticamāk tādas, ka Jānis viņam ieteica braukt prom no Latvijas. Cīnīties šajā Kurzemes pleķīti var tikai vecpuiši, kāds bija Jānis, vai arī pilnīga niknuma pārņemti ļaudis. Pie tam – niknuma pret abām karojošām pusēm. Ģimenei, kurā ir trīs mazgadīgi bērni, šis kaujaslauks, kas būšot asiņaināks par Staļingradu, draud ar pazudināšanu. Tādēļ projām! Uz Zviedriju, ne Vāciju, kas drīzumā piedzīvošot savas melnākās dienas.
Līdzīgās domās laikam gan bija arī Platenes mežzinis Šapovalovs. Viņš tā kā bija uzņēmies šīspuses meža darbinieku emigrācijas organizēšanu. Protams, bez kādām rakstiskām instrukcijām, bet mutvārdiem, čukstus. Sak, tādā un tādā oktobra datumā mūsu rīcībā būs transports, sakravājiet mantību tik čemodānos, cik katrs var panest, un – laižam uz Jūrkalni. Tur tagad puse Latvijas ļaužu gaida kuģīšus un laivas braukšanai uz Zviedriju. Ja Dievs dos, jūrai pāri tiksim. Viņā krastā, kaut pliki, tomēr būsim drošībā…
Nezinu, kādas mokas maniem vecākiem sagādāja lēmuma pieņemšana. To gan atceros, ka notikumi mūsmājās sāka risināties strauji. Agrāk nekā citus gadus šeit atveda kuļmašīnu un dampi, lai nokultu labību. Nekādus svētkus negaidot, nokāva divas cūkas, kuru gaļu cieti nožāvēja. Izcepa daudz maizes. Meža ogu ievārījumu sapildīja «V. Ķuzes» konfekšu metāla kārbās. Mūs, puišeļus, māte nomocīja ar dažādu apģērbu gabalu pielaikošanu, lielākos sabāžot maišelī, knapākos aizmetot. Un tad…
Ceļā
Un tad norunātais datums bija klāt. Vectēvs iejūdza zirgu, pajūgu piebrauca pie lievenēm. Ratos vispirms iekrāvām paunas, tad iesēdāmies paši. Tēvs gan nesēdās, jo gribēja vēl pēdējo reizi kājām izstaigāt ceļu cauri savam mežam. Mamma gan iesēdās un paņēma klēpī savu «abrkasiņu» Vari. Saspieda viņu tik cieši, ka puika iekunkstējās. Vecmamma bija apsējusi baltu lakatu, stāvēja uz lievenēm, vienu lakata stūri piespiedusi sejai, ar otru māja ardievas. Vectēvs gluži puiciski vienā palēcienā uzsēdās līdzās mammai un uzsauca zirgam: «Nūūū!»
Kādreiz dangainais meža ceļš tagad bija gluds kā galds, jo vācieši to bija noklājuši ar krusteniskajām plankām. Rati drebinājās vien tajās vietās, kur ceļš bija paplašināts ar knipeļdambi (apaļkokiem), lai braucēji pretējos virzienos varētu palaist viens otru garām. Pirmā pietura bija «Jaunarājos», kur mūsu ratos iesēdās tante Veronika ar dēliem Aldi un Daini. Dieviņam līdzīgais saimnieks Fricis Mežupe bija panācies līdz lazdu krūmam pie dvara. Viņš jau bija gandrīz akls, tādēļ laikam neko lielu no notiekošā nesaskatīja, vienīgi sausām lūpām čāpstināja: «Tā, tā, tā…» Mans tēvs paspieda viņam roku un novēlēja sagaidīt kādu no dēliem: Kārli no frontes vai Jāni no meža…
Meža ceļš izbeidzās Žagarkalnā, kuram pāri veda Rīgas – Ventspils šoseja. Gandrīz vai tā pati, kas tagad, taču toreiz krietni līkumaināka un bez asfalta. Grants segums nesenajās lietavās bija pamatīgi samircis, tādēļ milzīgā kravas automašīna, kas Žagarkalnā mūs gaidīja, bija viscaur notašķīta. Tas bija liels vācu dīzelis ar tādām kā kaķa ūsām priekšgalā. Garajā, ar brezentu segtajā kravas kastē uz planku soliem jau sēdēja kāds pusducis nepazīstamu cilvēku. Viņiem piebiedrojāmies arī mēs. Ierūcās motors, auto sāka braukt, vectēvs, kurš aiz apaušiem turēja zirgu, palika aizvien tālāk un tālāk…
Pie «Grīžiem» automašīnu apstādināja kāds vāciešu postenis. Pie šofera pienāca tikai viens no bariņa, pārējie, šautenes piramīdā saslējuši, zvilnēja uz ceļmalas akmeņiem. Nezinu, ko pienācējs šoferim vaicāja, ko tas atbildēja. Laikam taču pašu vienkāršāko: šitie ļautiņi kravas kastē bēg no boļševikiem uz karsti mīļoto fāterlandi. Sievas un bērni, jo vīrieši frontē. Šo tēzi, liekas, vispilnīgāk apstiprināja mans četrgadīgais brālēns Aldis, kuram tobrīd sagribējās čurāt. Mātes Veronikas pieturēts, viņš slaidā lokā laida pāri aizmugures bortam, gandrīz vai trāpot stāvus saslietajiem ieročiem…
Līdz malām lielā automašīna piepildījās Platenē. Oktobra diena raucās uz krēslas pusi, bet priekšā vēl tāls ceļš. Bīstamākais posms būšot Ventas pontonu tilts, runāja pieaugušie. Tā abos galos esot posteņi. Prātīgākais būšot, ja aizmugures borta tuvumā sarūmēšoties bērni, sievietes, bet vīrieši paliktu kravas kastes dziļumā, kur vajadzības gadījumā noslēpties zem soliem. Katram gadījumam arī klusums jāievēro, Ventspili šķērsojot. Šajā nolūkā tādi sīki nejēgas kā Mežupu Dainis un pat mans jaunākais brālis Varis jāievīsta biezos lakatos, neizslēdzot pat mutes aizspiešanu, ja šie sāktu ķiukstēt.
Tomēr šos drošības pasākumus lietā likt nevajadzēja, jo līdz Jūrkalnei nokļuvām bez starpgadījumiem. Jau dziļā naktī.
Jūrkalnē
Oktobra beigu naktis mēdz būt tumšas, taču pa laikam arī gluži tīkamas – bez salnas vai trakojoša vēja. Šī varēja būt viena no tām. Tomēr mani biedēja kaut kāda nekad nedzirdēta šalkoņa un dunoņa visapkārt. Drošības pēc sameklēju tēva plaukstu, pieķēros tai.
– Tā ir jūra, – viņš paskaidroja. – Mūsu glābēja.
Ja jau tā, tad nost ar bailēm! Naski ķēros klāt saiņiem, lai palīdzētu nest tos uz tumsā tikko samanāmā šķūņa durvīm. Ārpusē spīdināt kabatas lukturīšus bija noliegts, bet šķūņa iekšienē galējas nepieciešamības gadījumā to varēja darīt. Saprotams, ka šāda «galēja nepieciešamība» bija savas apmešanās vietas izvēle šķūnī esošajos salmos un sienā. Tas gan nebija mans uzdevums, tādēļ lukturīšu atspīdumos varēju pavērot visu telpu. Tā bija pagalam neierasta un nesaprotama. Normālā lauku šķūnī, kā, piemēram, mūsmājās, vienā pusē durvīm ir augsts siena pants, otrā – salmi. Bet te – viss juku jukām. Pie tam ne pantos, bet lielākās un mazākās kaudzītēs. Jādomā, ka saimnieks nolaidīgs, ja tik pavirši ar savu matu izrīkojies…
Tomēr saimnieka vaina tā nebija. To atskārtu rīta gaismā, kad no kādas salmu gubiņas apakšas izrāpoja meitenīte apmēram manā vecumā. Šo skatu esmu saglabājis atmiņā uz mūžu. Iespējams tādēļ, ka līdz tam biju audzis brāļu un brālēnu «skarbajā vīriešu kompānijā». Bet te – kaut kas skaists, pat vilinošs. Plisēti bruncīši, tumša blūzīte ar baltu apkaklīti, brūnas bizītes, kurās aizķēries kāds salmiņš…
– Ma-amm! – mazā sauca. – Es gribu čurāt! Un ēst arī.
To pašu gribējās arī man, tādēļ savā migā pieslējos sēdus. Šāda mana kustība meitenīti samulsināja, viņa pakāpās dažus soļus atpakaļ un piespiedās salmu gubai, nenolaizdama acis no manis. Pēkšņi gubā atvērās… durvis, un pa tām iznāca laikam gan meitenītes sauktā mamma. Viņa bija kalsna un visai nervoza. Pavēlēja atvasītei iet čurāt aiz šķūņa, bet ēšana būšot tad, kad no dežūras krastmalā pārnākšot tētis.
Skaidrs, ka mani, lietpratīgu vīrieti, nu vairāk interesēja nevis meitenīte, bet gan tās durvis salmu gubā. Gāju lūkot. Brīnumainā kārtā nervozā sieviete mani negaiņāja prom. Taču sarunās arī neielaidās. Nekas. Tuvumā skaidri pārliecinājos, ka ne vien zem šīs, bet arī citām salmu un siena gubiņām atrodas limuzīni. Mūsdienu izpratnē – vieglās automašīnas. No vēlākām pieaugušo sarunām nopratu, ka ar tām līdz Jūrkalnei atbraukuši turīgie Rīgas iedzīvotāji. Vienīgā neskaidrība: kā viņi šīs automašīnas ierūmēs zvejnieku laivās, kas cels mūs pāri uz Zviedriju?..
Drīz tomēr kļuva skaidrs, ka neviens vairāk par rokas bagāžu līdzi ņemt nedrīkstēs. Un arī tikai tādā gadījumā, ja laivā atrastos vieta. Bet šo vietu kā nebija, tā nebija. Katru nakti šķūnī mītošie vīrieši dežurēja kāpās, lai laivas pienākšanas gadījumā steigtos pēc savējiem un sēdinātu tos iekšā. Tādās reizēs visi šķūņa iemītnieki rosījās kā skudras pūznī, arī neaicinātie, tostarp mēs, skrējām uz jūrmalu. Taču ikreiz saņēmām atteikumu. Lūk, te ir saraksts, tikai tādi un tādi drīkst iekāpt. Pastāv taču tāda un tāda emigrācijas komiteja, kuras vārds jāklausa. Ja nu… Ja nu kāds dzeltens cara Nikolaja rubulis… Varbūt zeltains svečturis vai pulkstenis…
Ne zelta pulksteņu, ne svečturu mums nebija. Vienīgi žāvēta cūkas miesa. Taču tā tālajam ceļojumam bija «par vieglu»…
Pamazām šķūņa iemītnieki nomainījās, jo aizbraukušo vietā klāt nāca jauni, tomēr tukšāks tas nepalika. Taču klāt nāca arī ziema.
Kādurīt ar visu ierušināšanos salmos pamodāmies galīgi pārsaluši. Nebija arī brīnums – laukā visas peļķes bija pārklājis ledus. Nezinu kas un kā bēgļu lietas Jūrkalnē kāroja, taču jau tajā pašā dienā visiem šķūņa iemītniekiem bija jāpārvācās uz apkaimes mājām. Mums tika «Trumuļi». (Varbūt arī «Trumari», ko par «Trumuļiem» saucām tikai ierastākas izrunas dēļ?) Māja bija pašā šosejas malā. Tā bija arī tuvu jūrmalai, kur dežuranti gaidīja laivas. Tomēr pats galvenais – te bija siltums. No kādas palielas istabas bija izvāktas visas mēbeles, grīda visgarām noklāta salmiem. Vienīgi krāsns priekša norobežota, lai kāda izkritusi oglīte neaizsvilinātu salmus. Malku kurināšanai atvēlēja saimniece, tomēr arī mēs, bērni, gādājam žagarus apkārtējo kāpu priedēs. Pirmajā dienā krāsni sakurināja tik karstu, ka tai nevarēja pirkstu piedurt. Taču lieki, jo drīz visus sāka mocīt galvas sāpes: tā esot saindēšanās ar tvana gāzi. Bez tam siltumu radīja arī paši cilvēki, jo naktīs gulēt vajadzēja ķermenim pie ķermeņa, tā kā pat apgriešanās uz otriem sāniem bija apgrūtināta.
Sarkanā vēstule
Laiks ritēja. Bija klāt decembra vidus. Mēs, bēgļu bērni, bijām sadraudzējušies. Laiku vadījām, slidinoties pa ledu, citādi draiskojoties. Tomēr kaut kāda nospiestība mūsos mita. Iespējams tādēļ, ka naktīs nebija ērta gulēšana, ka ēdiens bija kļuvis pārlieku vienveidīgs (rupjmaize ar speķi, klāt piedzerot krāsns kurtuvē vārītu tēju), tomēr visticamāk, ka arī mums bija pielipusi pieaugušo nervozitāte. To izraisīja vāciešu nu biežāk rīkotās dokumentu pārbaudes, viena otra vīrieša aizvešana līdzi, kāda apšaude krastmalā, runas, ka laivas jūrā pārtverot vācu kuģi, un Zviedrijas vietā bēgļi nonākot Vācijā. Tomēr pati nepatīkamākā, liekas, bija ziņa, ka Zviedrijas valdība atļāvusi krieviem iebraukt savā valstī un tur pārkontrolēt bēgļu nometnes. Tātad visa šī nīkšana Jūrkalnē, riskantais ceļš pāri rudens vējos sakultajai jūrai (ja tiks kādā laivā bez tā svečtura vai rubuļa, neesot nevienā «iespaidīgā» sarakstā) var izrādīties lieki pūliņi: ceļojuma galā priekšā būs tas pats vilks, no kura bēgām…
Visu šo ziņu iespaidā tēvs bija kļuvis gaužām nopietns. Abi ar mammu sprieda, ka viņš kara laikā pildījis vienīgi savu mežsarga pienākumu. Ne uz kādu šāvis, ne kādu nodevis. Vienīgi tā tilta sargāšana it kā neietilpusi mežsarga pienākumos…
Kutelīgāka tā lieta varēja būt ar Veronikas tanti, jo viņas vīrs brīvprātīgi iestājies latviešu leģionā. Taču «Jaunarāju» saimniecība dikti maza, budžos neieskaitīs. Pie tam divi mazgadīgi bērni. Vai tad nu pa šiem posta gadiem krievi nebūs kļuvuši gudrāki, pasauli redzējušāki, tādēļ prātīgāki un «baigo gadu» neatkārtos? Tas, ko par viņu briesmu darbiem raksta avīzēs, jādomā, ir vāciešu propaganda. Un galu galā latvietis taču izdzīvojis nezin kādās grūtībās…
Laikam gan šo pašu domu gājienu pauda kāda vēstule, kas kādudien gāja bēgļiem no rokas rokā. Kas tur bija rakstīts, kurš rakstītājs – nezinu. Atceros, ka tā bija uz sarkanīga papīra. Pēc izlasīšanas ikviens it kā pārvērtās. Ļaužu starpā sākās dzīvas pārrunas, pat strīdi. Vieni satraucās ne pa jokam, citi nomierinājās, kļuva tādi kā apskaidroti. Pie pēdējiem piederēja arī mans tēvs. Nezin kādā sakarā viņš pieminēja Kārli Ulmani, kurš reiz aicinājis tautiešus palikt savās vietās. Šeit, savā Latvijā, mēs būšot vairāk noderīgi nekā kaut kur tālumā. Sevišķi tāpēc, ka kara iznākums nebūšot tik ļauns, kā mēs paredzam: pasaulē ir gudri vīri, kuri gādāšot par to, lai uz ilgiem laikiem iestātos miers un valdītu taisnība…
Mājupceļš
Visu šo laiku gan mamma, gan viņas māsa Veronika ar sirdsāpēm domāja par saviem vecākiem, kuri bija palikuši «Bēržvados», par Dieviņam līdzīgo, pusaklo Veronikas vīra tēvu, kurš nu viens pats savos «Jaunarājos». Saprotams, ka no viņiem šajos mēnešos nebija nekādu ziņu. Smeldzīgo noskaņu vairoja Ziemassvētku tuvums.
Un tā nu lēmums braukt mājās nāca reizē ar atvieglojuma nopūtām. Todien pūta salts vējš, straumēm lija ziemīgs lietus. Pa izmirkušo ceļu Ventspils virzienā dažas automašīnas aizbrauca nepieturējušas. Beidzot kāda apstājās. Rausāmies kravas kastē. Slapji un dreboši pievakarē bijām pilsētā. Devāmies meklēt kādu namu (liekas, būvuzņēmēja Baula), kurā māte meitas dienās bija strādājusi par kalponi. Saimniece mūs ielaida, sakurināja krāsni. Žāvējām drēbes, dzērām karstu tēju, pārnakšņojām. No rīta devāmies uz staciju, lai ar mazo bānīti nobrauktu tos nieka pārdesmit kilometrus līdz Ogsila stacijai, no kurienes līdz mājām ar roku aizsniedzams.
Taču te sākās problēmas. Izrādījās, ka nu noteikti stingri ierobežojumi braukšanai pa dzelzceļiem. To darīt drīkstēja tikai tāds, kuram kaut kādas tur iestādes izsniegts dokuments. Ausveiss. Saprotams, ka mūsu bariņa pieaugušie ne Jūrkalnes šķūnī, ne «Trumuļu» mājā pie tāda nevarēja tikt. Par laimi mašīnists uz lokomotīves (tās pašas, kas tagad Ventspilī vizina ekskursantus) izrādījās rada gabals – mana vectēva māsas Agates vīrs Andrejs Gūtmanis. Viņš apšiverēja vagonus, pārliecinājās, ka nekādi bargi dokumentu pārbaudītāji, izņemot parastu konduktoru, līdzi nebrauks, tādēļ mammai ar Uldi un Vari, tāpat Veronikai ar Aldi un Daini atļāva iekāpt patukšākā vagonā, kas tūdaļ aiz lokomotīves. Mani kā gandrīz jau pusaudzi ar attiecīgu augumu paņēma lokomotīvē, kur bez mašīnista bija vēl arī viņa palīgs. Parādīja lūku, no kurienes palīgs ar lāpstu grāba ogles mešanai kurtuvē. Ja Andrejonkulis likšot, tad man zibenīgi jāmetas pa lūku iekšā pie oglēm un jānoslēpjas.
Sarežģītāk bija ar tēvu. Tomēr arī te atrada risinājumu. Viņam jātēlo pašpārliecināts vīrietis, svilpjot jāstaigā gar sastāvu un jāizliekas pārbaudām riteņus, vagonu sakabes. Kad vilciens sāks kustēties, tad žigli jāuzlec uz vagona kāpšļa. Ja Andrejonkulis kaut ko manīšot, tad samazināšot gaitu. Tēvam tad mudīgi jālec nost, jāizliekas par kājāmgājēju gar dzelzceļa stigu, vai galējas nepieciešamības gadījumā jāpazūd krūmos. Vispār visu ceļu bānītis kustēšoties lēni, jo, redzi, lokomotīvei priekšā tās divas fraktnieka platformas: šie vagoni domāti tam, lai gadījumā, ja zem sliedēm mīna, uzsprāgtu vispirms, tādējādi pasargājot lokomotīvi un pasažieru vagonus.
Ogsila stacijā izsacījām Andrejonkuliem un viņa palīgam lielu paldies par laimīgo atvešanu un tālāk soļojām kājām. Kāds puskilometrs bija ejams pa dzelzceļa uzbērumu. Tur redzējām, ka mašīnists nebija runājis tukšu: grāvī uz sāniem novēlusies gulēja tāda pati Ml tipa lokomotīve, ar kādu nupat biju vizināts.
Tomēr pats lielākais pārsteigums mūs sagaidīja mājās: tā bija pilna svešu ļaužu. Starp tiem kāda inteliģenta farmaceite, kura, liekas, bija rakstnieka Viļa Lesiņa māsa vai citas pakāpes radiniece. Nākamajās dienās viņai netrūka darba, ar līdzpaņemtajām zālēm ārstējot apaukstējošos likteņa biedrus. Ilgus gadus mūsmāju zāļu skapītī glabājās viņas dāvātā kampara plāksne, kas vilināt vilināja mūs, puišeļus, šo aromātisko vielu ne vien it bieži apostīt, bet arī nogaršot.
Svešinieku barā bija arī daudz bērnu. Atceros, jau pirmajā vakarā pēc pārbraukšanas bariņā sasēdām ap krāsni un lūkojāmies tās pavērtajā kurtuvē. Man ar kādu vienaudzi izcēlās strīds par uguns krāsu. Es sacīju, ka tā ir dzeltena, bet oponents – ka oranža. Viņu atbalstīja vairākums. Kopš tā vakara apjautu, ka man ar krāsu uztveri ir nedaudz savādāk nekā citiem…
Starp svešajiem bija arī kāds dūšīgs vīrietis, uzvārdā Līcis, kurš tēvam paskaidroja, ka viņi esot bēgļi no Rīgas, arī Zemgales un Vidzemes. Raibi klājies, kamēr atkūlušies uz Kurzemi. Labi, ka vecīši, tas ir, mani vecvecāki devuši pajumti. Tagad nu jānokļūstot līdz Jūrkalnei. Un mēs būšot vislabākie padomdevēji, kā to izdarīt, kāda tai Jūrkalnē kārtība, kāda ir jūra…
Nezinu, kādus padomus tēvs deva, taču atrunāt neatrunāja – pēc dažām dienām daudz pieredzējušie, nogurušie, tomēr apņēmības pilnie ļaudis aizgāja. Kādi likteņa vēji viņus sagaidīja, arī tas nav zināms. Saklausījām vienīgi to, ka kādā naktī mājās Jūrkalnē, kur viņi bija apmetušies, izcēlusies apšaude. Dūšīgajam Līcim izdevies aizbēgt, izlecot pa logu, kā teica tēvs, «ar visām šprostēm».
Ziemassvētki
Vēl pirms mūsu pārbraukšanas vectēvs skārda mucā bija ieraudzējis rudzu miltu brāgu. Nu to vajadzēja pārvērst par «dzimtenīti». Šajā nolūkā tēvs turpat mežiņā aiz pirts uzmeistaroja tādu kā brīvdabas plīti, uzlika ugunij virsū lielu metāla mucu ar ūdeni, tur ievietoja mučeli ar brāgu, pievienoja traukiem dažādas caurules, savienojumu vietas nodrīvējot ar maizes mīklu. Man ar brāli Uldi nācās pienest spaiņus ar ūdeni, jo cūkas silē, kurā bija ieguldīta spirālē savērpta caurule, to bieži vajadzēja mainīt.
Kad pa caurules galu sāka urdzēt bālgans un dzestrajā gaisā nedaudz kūpošs šķidrums, tēvs palika apakšā krūzīti. Nogaršoja un domīgi piešķieba galvu. Savukārt vectēvs garšoja trīs reizes no vietas, pēc katra provējuma apmierināti nosēcoties: «Eh!» Kad pieaugušie aizgriezās, nenocietos arī es: pieplaku caurules galam un pasūcu. Šķidrums bija salkans, taču aplam dedzināja muti…
Drīz atklājās, ka «dzimtenes» nogaršot gribētāju ir krietni vairāk nekā domājām. Pirmais, balstīdamies uz padusēs iespiestiem kruķiem, egļu zarus pašķīra tas pats laupītājiņš, kurš ne reizi vien bija mēģinājis mammai pārdot kādu vadmalas vai zīda drānas gabalu. Nelūgts apmetās uz malkas bluķēna, līdzās novietoja kruķus un pastiepās pēc bleķa krūzītes. Runas sāka ritēt raiti, tomēr drīz latviešu valodai piejaucās arī vācu: dūmus un rosību mežā pie pirtiņas pamanījuši un sapratuši, kas par lietu, smaidoši un tādi kā nedaudz samulsuši pienāca daži mūsmājās mītošo «todistu» priekšnieciņi. Vēl pēc brīža atkal nokustējās zari meža pusē. Tēvs laikam aptvēra situāciju, tādēļ drošu soli devās uz priekšu un skujas pašķīra. Aiz tām atklājās kādi trīs salīkuši stāvi, turot šaušanas gatavībā mašīnpistoles, kurām apakšā piestiprinātas neredzētas ripas. Pat es nojautu, ka vācieši tie nebija, jo tiem zem mašīnpistoles ar salokāmo laidi bija tāds kā govs rags. Tēvs tūdaļ pasita vienu stobru sānis un pavēlēja, lai šie uzkar savas «pagales» tepat zarā. Svešie, pārliecinājušies, ka vācieši ir bez ieročiem un krietni nobijušies, tā arī darīja. Nebija ilgi jāgaida, kad visi juku jukām sasēdās ap sili, katrs savā valodā mēģināja uzvilkt ziņģi, sita viens otram uz pleca, apguva pa kādam svešvārdam. «Prozit!» gan nebija jātulko, jo to saprata visi. Arī vēlāk pienākušie «buku zagļi», tātad vietējie bāleliņi, ar kuriem pirmskara laikos tēvs bija kopā meitās gājis. Un vēl vienu jēdzienu visi saprata. Tas bija: «Hitler kaput!»
Draudzīgais saiets, jādomā, būtu turpinājies ilgāk, ja nenākusi virsū tumsa, kad vāciešiem jāiet sagaidīt no darba mājup nākošie zaldātiņi. Krieviņi gan vēl nesteidzās. Līdz brīdim, kad atskanēja varena eksplozija. Skaņa nāca no dzelzceļa puses. Latvieši satraucās, krievi gan ne. Sacīja, ka kara laiks, sprāgstot visur. Saskatījās, pacilātā noskaņā izdzēra katrs vēl pa krūzītei un tikai tad paņēma savus šaujamos, lai dotos prom. No rīta netālu no dzelzceļa pārbrauktuves, kas mūsu ceļa galā, atradām četrus grāvī gulošus vagonus, kuros vēl bija samanāmas kravā bijušo putraimu un grūbu pabiras.
Ziemassvētku vakarā sāka rāmi snigt. Arī istabā, kurā mēs visi bijām saspiesti, valdīja pirmssvētku noskaņa. Mamma bija izcepusi rupjmaizi, tā silti smaržoja. Siltumu deva arī eglīte ar tēva (ne bez manas palīdzības) izlietajām vaska svecītēm. Arī blakusistabā esošie vācieši gatavojās Weichnacht svinībām. Par to liecināja uz Militarmusik blumīzera atskaņotā «Klusās nakts, svētās nakts» melodija, kuru uztvēra aizvien daudzbalsīgāks vīru koris.
Jādomā, ka mātes ceptās maizes smarža bija piepildījusi visu māju, arī «todistu» istabu. To saprotot, mamma pavēra durvis uz turieni un pasniedza tuvāk stāvošajam veselu kukuli. «Par jauko dziedāšanu», viņa teica. Saņēmējs bija viens no tiem, kurš pie pirtiņas dienu iepriekš garšoja «dzimtenīti». Tātad priekšnieciņš. Neliela auguma, apaļīgs, ar puspliku galvas virsu. Viņš nometās uz viena ceļa, noskūpstīja maizi, tad mammas roku. Pāri vaigiem viņam sāka plūst asaras. Man par brīnumu, viņš tās neslēpa. Nenoslaucījis seju, pacēla maizi virs galvas, tad nolika uz karavīru galda, kaut ko vāciski savējiem sacīdams. Tie tūdaļ atlauza pa gabaliņam no katram uz galda priekšā esošās miniatūrās šokolādes tāfelītes un sabēra šos gabaliņus man plaukstās.
Nedaudz vēlāk vācu priekšnieciņš ienāca mūsu istabā, vienā rokā nesot šķīvi ar gurķiem, otrā – ar kaut ko medum līdzīgu. (Tā bija pirmā reize, kad mājās skābēto gurķu vietā nogaršoju marinētos, tāpat pirmo reizi nobaudīju mākslīgo medu; abi produkti man likās bezgala garšīgi.) Nolicis nesumu, ienācējs izņēma no kabatas kara gaitās apnēsātu portfelīti, kur glabājās fotogrāfijas. Uz vienas no tām bija skaista pilsēta ar baznīcu vidū – tā esot Magdeburga. Uz vairākām citām bija redzama jauka, smaidīga sieviete ar divām meitenēm, no kurām viena varēja būt manā vecumā. Tās esot viņa Frau und Tochter. To sakot, vīrs atkal slaucīja acis…
No rīta caur pusaizsalušo rūti ieraudzīju sniegā zem loga stāvošu zēnu, kurš arī varēja būt manā vecumā. Viņam mugurā bija ziemai nepiemērots apģērbs, jocīga cepure. Tomēr zēns nedrebēja, tikai bezgala skumju skatienu vērās logā. Iespējams, tā bija pirmā reize, kad jutos pieaudzis, jo sapratu, kas par lietu. Vecākiem neprasījis, paņēmu lielu maizes gabalu un iznesu zēnam. Viņš to piespieda pie krūtīm, tad alkatīgi iekodās rikā un, brīdi pa brīdim atskatoties, dieba prom uz kaimiņmājas «Buntiku» šķūni.
Vēlāk manīju šī šķūņa iemītnieces, kas bija nezin kādos kankaros satuntuļojušās, uzlasām mātes sniegā izmestās kartupeļu mizas. Daža no viņām, pamanījusi māti vai vecomāti, izmisumā lūdzās: «Tjoķenķa, kartošku, požālusta…» Māte, protams, iedeva, kaut kartupeļu krājumi pagrabā bija strauji sarukuši – tos kāroja ne vien bērni un vaņģinieces šķūnī, ne vien dažādu nokrāsu mežabrāļi, ne vien vācieši blakus istabā, bet arī pašu ģimenes septiņas mutes. Bet līdz pavasarim vēl visa ziema priekšā…
Pēc ziemas
Pēc ziemas, protams, atnāca pavasaris. Tomēr negribu lietot šo gadalaika apzīmējumu, jo tam vajadzētu rosināt uz kaut ko gaišu, jauku. Klimata ziņā 1945. gada pavasaris tiešām bija jauks. Sevišķi 9. maija rīts – saule pa zemes virsu staigāja. Mani pamodināja mātes un Veronikas tantes, kura bija atnākusi uz mūsmājām, šņuksti. Pēc visu mājinieku runām nopratu, ka radio atnesis vēsti par kara beigām. Tikai – kādēļ sievietes raud?
Kā izrādījās, iemesls bija. Nepagāja ne nedēļa, kad mūsmājās ieradās sarkanarmieši. Netīri, dusmīgi, draudoši. Nošāva suni. Paņēma zirgu un ratus, norāva no sienas tālruņa aparātu, pievāca radio, izvandīja skapjus un kumodes, sabāžot kabatās visu vērtīgāko, šņaucamo tabaku «Bānītis» ieskaitot. Vēl pēc dažām dienām ieradās pēc tēva, kuram jūnijā piesprieda 20 gadus Vorkutā. Atgriezās viņš pēc 11 gadiem, kad Hruščovs bija nokritizējis Staļina personības kultu. Taču ne vairs uz «Bēržvadiem», jo no turienes mūsu ģimene bez citas dzīves vietas ierādīšanas bija izmesta laukā. Vēl pēc dažiem gadiem tēvs nomira.
Līdz pat aiziešanai mūžībā savu vīru Kārli Mežupu nesagaidīja Veronika. Tūdaļ pēc kara pienāca pavēste, ka viņš kritis gūstā franču zonā. Uz vēlākajiem dēla Alda meklējumiem caur starptautisko biroju Madridē tika saņemta atbilde, ka tāds vīrs mītot Rietumvācijā, taču turienes varas iestādes neizpaužot adresi. Tas vedināja domāt, ka Kārlis iesaistījies slepenajā dienestā. Šo versiju pastiprināja kāda Ventspils miliča izpļāpāšanās dzērumā: Kārlis Mežupe esot nošauts tepat Ogsila ceļa malā (kur tagad pilsētu ar ūdeni apgādājošie artēziskie urbumi)…
Jāņa Mežupa arestēšanai biju aculiecinieks. Tā notika dažas dienas pēc tēva aresta. Mēs, puišeļi, šad tad bijām sūtīti uz mežu norunātā vietā nolikt viņam pārtiku. Tajā rītā šāds gājiens nebija paredzēts, tādēļ savā nodabā ņēmāmies zem «Bēržvadu» mežābeles. Agrā priekšpusdienā mūsmājās ieradās pāris sarkanarmiešu. Parunājušies ar māti, viņi negāja vis prom, bet nolikās garšļaukus turpat pie mums zem dižā koka. Pēc kādas stundas mežs sāka rībēt šāvienos. Izrādījās, ka māja bijusi aplenkta. Nu pagalmu no visām pusēm piepildīja krievi. Viņu vidū sasietām rokām un asiņains atradās Jāņonkulis. Pēc nepilna gada viņš nomira Sibīrijā. Kāds vēlāk stāstīja, ka mūžīgā sasaluma dēļ kapu necik lielu nav varēts izrakt, tādēļ mirušais sacirsts gabalos un locekļi šā tā bedrē ierūmēti…
Pēc vairākiem gadiem visā Padomju Savienībā popularitāti iemantoja kinofilma «Pavasaris Pārupes ielā». Ne tik daudz satura, cik jaukās mūzikas dēļ. Dziedonis, kurš tūdaļ kļuva slavens (diemžēl esmu aizmirsis viņa uzvārdu; varbūt Vladimirs Trošins?), kādā intervijā izteicās, ka kara laikā viņš kā puika esot mitis Latvijā, Popes pagastā, kaut kādā šķūnī dziļā mežā. Varbūt tas bija tas pats zēns, kuram reiz devu maizi?
…Kopš šeit aprakstītā rudens nu aizskrējuši 60 gadi. Vairs nav «Bēržvadu», nav «Buntiku», nav tās mājas Jūrkalnē, kas reiz deva mums pajumti. Nav vectēva, vecāsmammas, tēva un mātes. Nav Veronikas tantes un viņas dēlu – Alda un Daiņa. No visiem šeit minētājiem personāžiem dzīvi vairs esam tikai mēs, trīs brāļi. Un vecā mežābele tur, dziļā mežā. Pagājušajā pavasarī tā vēl uzziedēja. Dievs vien zina, kā būs pēc šīs ziemas…
Jānis Teibe