Popes muižas pārvaldnieks – nonāvēts makšķerējot
1895.gads. No Popes mums ziņo 12. jūlijā par tur notikušo slepkavību. Drūmi šodien šņāca sila priedes, sēru uzvalkā bija tērpušies debeszilumi. Un kā nebija Popes mežiem šodien drūmi šņākt, kā nebija debesīm tumšā uzvalkā tērpties, jo pa lielceļu no Pizes jūrmalas uz Popi lēnām uz priekšu kustējās bēru gājiens. Skaisti pušķotos līķa ratos veda grezni pušķotu zārku, kurā atradās mūsu mīļotā dzimtskunga pilnvarnieka, barona H. von Roennes atdzisušās miesas. Pašos spēka gados, tikai 37 gadus vecs, viņš bija beidzis dvašot, pašos labākajos miera godos tam bija uz mūžu jāslēdz savas acis. Neganta slepkavas roka viņa dzīvībai bija padarījusi galu.
Sestdien 8. jūlijā gaismiņai svīstot mūs uztrauca un izbiedēja briesmu vēsts, ka mūsu
mīļotais barona H. von Roennes kungs caur labi mērķētu šāvienu dienu priekš tam tā ap pulksten 7 vakarā nonāvēts. Barona kungs atradās Pizes jūrmalā, kurp] jūlija sākumā ar visu familiju bija aizbraucis mazgāties. Vaļas brīžos tuvējos ezeriņos viņš bija mīļojis paķert zivis. Arī nelaimes un briesmu dienā viņš bija aizbraucis uz ezeriņiem, airēšanai Pizes krogus puisi līdzi paņemdams. Te uz rāmā ūdeņa tam slepkava ļaunā nodomā bija uzglūnējis un tam laupījis dzīvību. Lode bija gājusi no labās puses iekšā un kreisā puse ribu starpā ieskrējusi. Tikai vēl dzīvojis, tikai vārdus “Nu man gan jāmirst” un „brauc malā” viņš vēl paspējis izteikt un tad savu garu izlaidis. Briesmīgi šī briesmu vēsts satricināja visu apkārtni un visu pagastu, bet neaprakstāmi briesmīga tā bija atraitnei un 4 maziem bārenīšiem: sirsnīgi mīļotais laulāts draugs, dārgais tēvs bija beidzis smaidīt, beidzis runāt. Un tāpēc, ka šo savu mīļoto kungu pavadījām uz beidzamo gaitu, beidzamo dusu, tāpēc drūmi šalca sila priedes, tāpēc pelēkos mākoņos tina saulīte savu seju, tāpēc visu, tikpat bagāta kā nabaga aizmidzēja skumju asaras, tāpēc no Pizes jūrmalas līdz pat Popes robežām un varbūt līdz pat kapiem bija taisīti neskaitāmi daudz goda vārtu. Pašā Popes muižā vien bija divi goda vārti, kādas 1,5 verstis vieni no otriem atstatu. Viss ceļš starp abiem goda vārtiem bija kaisīts puķēm un skujām. Pie otrajiem goda vārtiem, t. i augšā pie Popes kapiem, līķa rati apstājās. Atvadīdamies mūsu mīļais skolotāja tēvs nodziedāja, ar priekš šā gadījuma sastādītu vīru kori, dziesmiņu, barona kunga mīļoto dziesmiņu: “Barre mein Seel”. Pēc tam atkal bēru gājiens sāka lēnām uz priekšu kustēties, jo veda dārgā aizgājēja mirstamas atliekas uz barona dzimtskapiem pie Kuldīgas. Gara ratu rinda, vairāk nekā 30 ratu pavadīja sēru gājienu no Popes muižas līdz Popes robežām. Zārkam pa priekšu brauca mācītājs. Līķa ratiem pa priekšu un sānos sekoja mežkungi un mežsargi, jādami uz melniem zirgiem un nesdami sēru lentas pār pleciem. Uz robežām vilciens atkal piestāja. Te atkal bija divi goda vārti taisīti. Sirsnīgos vārdos mācītāja kungs aizrādīja, ka šķiršanās brīdis pienācis, ka pienācis laiks, kur tam beidzamo godu parādam. Paldievs viņam pienākoties un paldievs viņš bargam aizgājējam arī izsacīja par visu, ko viņš mums laba darījis. Bet ir aizgājēja vārdā mācītāja kungs izsacīja paldievs visiem, kas ar dārgo nelaiķi kopā strādājuši, kas ar viņu kopā baudījuši priekus un bēdas. Skumjas un sēras gan esot, lielās šķiršanās brīdis gan grūts, un taču bez apmierinājuma neesam, jo mums iepriecētājs un glābējs tur debesu mājās, kurp arī mums reiz nolikts aiziet. Pēc tam garākā lūgšanā tapa Dievs pielūgts un aizlūgts tik pat par noskumušo atraitni un bāreņiem, kā arī par slepkavu. Pēc tam Popes pagasta vecākais visu pagastu vārdā atvadījās no mīļotā kunga. Tad atkal nodziedāja 2 dziesmiņas uz balsīm. Pa visu šo laiku šņukstēšana nebūt negribēja rimties; tiešām neviena acs nebija, kur nebūtu asara iezagusies. Pēc svētīšanas vārdiem dārgā nelaiķa zārks atstāja Popes novadu. Šodien, 12. jūlijā, apbedī mūsu mīļoto baronu pie Kuldīgas. Tiešām mīļots viņš bija no visiem, kam nekā ļauna nebija jābīstas. Viņš bija vīrs un vārds, bija vīrs, kas darīja taisni un nebijās neviena. Vieglas smiltis viņa pīšļiem! Salda dusa tam līdz augšāmcelšanās dienai.
Slepkava vēl nav noķerts, kaut gan jau pēdas manāmas.
Avots: Baltijas Vēstnesis, Nr.158 (15.07.1895.) No eekschzemes
Foto: Behr U. Edwahlen und die Behrsche Eck in Kurland, 1979