Otrdiena. 1870. 3. Augusts. Pope.
30 verstis – Puzes un Popes robeža; liels tilts pāri Engures upei pie tās ļoti platās iztekas no Puzes ezera; jauks skats uz plašo ieleju. Tilta otrā pusē celtniecības stadijā Topkrogs. Šeit mēs atstājām lielceļu un braucām tikai pa lielu mežu līdz Popei, kur ieradāmies plkst. 19.30. Visi bija devušies pastaigā, bet kungs ar kundzi atgriezās mājās. Mājās bija diezgan daudz viesu; vakariņās plkst. 21.00 pie galda bija 11 personas. Pēc tam – kopīgas sarunas. Plkst. 23.00 gāju gulēt. Mana istaba bija augšstāvā – dienvidu puses rietumu galā.
Trešdiena. 1870. 4. Augusts. Pope.
Piecēlos plkst. 7.30. Rakstīju dienasgrāmatu un izkravāju mantas. – Kafiju padzēru augšstāvā. Pēc tam pasēdēju lejā verandā (pusapaļa izbūve ar kolonnām). Te bija Marija fon Bēra kundze, dzimusi grāfiene Lambsdorfa, no Laidiem, jauna dāma; vecā fon Rennes kundze, dzimusi fon Mirbaha, Ventspils pilskunga atraitne (manas bijušās skolnieces māte), ar meitu Lidu. Šeit viesojās arī Nikolajs fon Lambsdorfs no Laidiem, mājas mātes jaunākais brālis; Nikolass fon Ofenbergs no Kuldīgas; miertiesneša fon Bēra kungs no Ventspils ar sievu un bērniem, kā arī guvernante Agtes jaunkundze no Rīgas. Priekšpusdienā attīrīju 10 savas gleznas, kas atrodas šeit (četras no tām esmu tikai restaurējis), izņēmu no rāmjiem u.tml., dažas atributēju. Brokastis bija plkst. 10.30, pusdienas – plkst. 14.00. Pēcpusdienā, plkst. 15.00, mēs, t.i., Karls fon Bēra kungs ar sievu, Rennes jaunkundzi un jauni grāfu Lambsdorfu, divos ratos braucām un Rindas pastorātu, kas atrodas divas jūdzes jeb 15 vērsris uz ziemeļiem no šejienes. Ceļš lielākoties ved pa priežu mežu, taču ir arī pietiekami daudz klajumu ar zemnieku sētām. Braucām cauri arī Popes pusmuižai Vēdei, kas atrodas plašā, kailā klajumā. Tur saimnieko kāds nomnieks. Ceļa labajā pusē un lielākoties paralēli tam stiepjas – aiz Vēdes – smilšainu pakalnu rindas, droši vien tās ir senas kāpas. Mežs beidzas un ieraugam jaunu baznīcu, daudz māju, mežiem apaugušus uzkalnus, tīrumus, dārzus un kādu ezeru; jauka, dzīva ainava. Ezers patiesībā ir Rindas upes uzpludinājums. Upe visumā tek dienvidu-ziemeļu virzienā, bet šeit, ceļa galā, no labās puses apvijot kādu kāpu grēdu, ko sauc par Sīpolkalnu, iznāk priekšā ceļam. Liels tilts pāri upei ieved pastorātā, kur izkāpām no ratiem. Tā kā mācītāju mājās nesastapām, mēs, kungi, tūlīt devāmies tālāk. Dāmas savukārt palika šeit. Vispirms gājām uz mūra baznīcu, ko 1833.gadā cēlis Popes muižas īpašnieks Verners fon Bērs. Tā ir vidēja lieluma, vienkārša, tornis ar kupola noslēgumu, portāls – torņa daļa – ar smagnējām, īsām doriskā stila kolonnām, ārsienas – daļēji no ķieģeļiem, daļēji no laukakmeņiem – izskatās pavisam labi. No baznīcas pa kreisi, t.i., uz ziemeļrietumiem, redzams kāds kokiem apaudzis paugurs ar daudzām kapu kopiņām. Divas no tām ir ļoti īpatnējas – ar dakstiņu jumtiem, tie izskatās kā zārka vāki, taču vairāk gan līdzinās šejienes kartupeļu pagrabiem, lai gan tie parasti ir no koka. No šejienes visu laiku gājām virzienā no dienvidiem uz ziemeļiem – līdz krogam. Baznīca kādreiz atradās šeit, pa kreisi no kroga. Tad devāmies cauri plašajām zāģētavām, kas izīrētas Gūtšmita kungam Ventspilī. Brīnišķīgs, garš akmens dambis ar slūžām (būvēts pavisam nesen) šeit nosprosto Rindas upi un rada uzpludinājumu. Daudz ēku. Kāds puika aizveda mūs uz Zigatu zemnieku sētu, kas atrodas aptuveni vērsts attālumā no šejienes, Rindas upes rietumu krastā. Tūlīt aiz tām atrodas niecīgās senās Rindas pils drupas – uz zema, tik tikko 10-12 pēdas augsta pakalna, gar kura austrumu nogāzi straujā tecējumā aizvijas Rinda, kas šajā vietā ir visai šaura. Pils aprises pilnā apjomā ir skaidri samanāmas, bet vēl vairāk, protams, varētu redzēt, ja novāktu būvgružus, kas klāj mūrus. Dažās vietās tie tomēr paceļas dažu pēdu augstumā virs būvgružiem. Šeit ir bieži rakāts, meklējot apslēptus dārgumus. Ar jaunā grāfa palīdzību uzzīmēju pilskalna plānu. Pēc tam laivā braucām pāri Rindai un devāmies pavisam tuvākām Rindas mājām. To teritorijā atrodas stieģeļu kalns , ko Rezons sliecas uzskatīt par senu upurvietu. Mazs, zems paugurs, juku jukām klāts ar lielu daudzumu akmeņu. Daļa no tiem ir visai lieli, jā, pat vareni granīta bloki. Man nav ne jausmas, ko tas varētu nozīmēt. Visticamāk man šķiet, ka lietusgāžu. ai tamlīdzīgu dabas parādību rezultātā tie kādreiz noskaloti vai noripināti no netālajām kāpām; iespējams arī, ka cilvēku rokas tos pa vienam vien sanesuši šurp. Daudz līdzīgu akmeņu guļ netālās – iepriekš minētās kāpas ziemeļrietumu nogāzē. Šī kāpa stiepjas līdz pat baznīcai, un es arī citās vietās gan uz tās, gan tajā redzēju daudz šādu lielu akmeņu. Kādu netālu vietu kāpas nogāzē, kas atrodas vistuvāk Stieģeļu kalnam, sauc Vecie kapi, un mēs tur tik tiešām atradām zemē daudz kaulu fragmentu, kas izskatījās pēc cilvēku kauliem; tie bija daļēji pārkaļķojušies un aizskarot saira. No augšas paveras plašs skats uz līdzeno, mežiem un ūdeņiem bagāto apvidu – ar abām zemnieku sētām un pilsdrupām. Rindas mājā mūs gaidīja rati. Ap plkst. 20.00 braucām atpakaļ uz pastorātu; dzērām tēju. Tostarp bija atbraucis mācītājs Hugenbergs (Viņš kopš astoņām dienām ir atgriezies no Vīnes). Plkst. 20.30 visi braucām atpakaļ, daļēji pa citu ceļu. Vispirms izbraucām cauri Rindas ciemam, austrumos no pastorāta, tad, visu laiku paliekot Rindas upes austrumu krastā, līdz vietai kādas sešas vērstis no Popes; tur šķērsojām upi. Ap plkst. 21.45 pārbraucām mājās. Vakariņas, pastaiga mēnesnīcā. – Visu dienu bija burvīgs laiks.
Ceturtdiena. 1870. 5. Augusts. Pope.
Piecēlos plkst. 7.30. Rakstīju dienasgrāmatu līdz plkst. 9.45. tad sāku izlabot uzrakstus kādu četru vai piecu agrāk gleznoto portretu aizmugurē, jo rakstot tur bija ieviesušās kļūdas. Strādāju trīs stundas. Plkst. 11.00 bija brokastis, kur klāt bija mācītājs Hugenbergs. Plkst. 15.00 ēdām pusdienas. Viesos bija fon Grothusa kungs no Spāres ar ģimeni un māsu; viņi drīz vien aizbrauca uz Ventspili. Nedaudz pastaigājos, pagulēju un no plkst. 16.45 līdz 19.00 pārklāju ar laku piecas gleznas. Pēc tējas (plkst. 19.00) mēs, četri kungi, devāmies uz netālo pilskalnu, kur atrodas kapela. Skists, plašs skats uz mežiem; var redzēt Dundagu un Rindu. Pilskalns ko šeit atklājis Rezons, šķiet esam īsts; valnis ir apmēram 10 pēdu augsts. Kalna plato paceļas vismaz 60-70 pēdu augstumā virs līdzenuma; nogāzes ir visai stāvas. Skaistā, lielā liepa vēl stāv, arī aka vēl skaidri saskatāma, lai gan aizbērta ar ķieģeļu lauskām. Ar jauno grāfu aizgāju līdz netālajiem, dīvainajiem , vaļņiem līdzīgajiem uzkalna atzariem, ko Rezons uzskata par kut ko īpašu. Es tomēr tur saskatīju vien dabiskā ceļā radušos zemes veidojumus. Kad atgriezāmies mājās, mūs sagaidīja Oskars fon Grothusa kungs no Puzeniekiem, kurš no Ventspils bija atvedis svarīgas un priecīgas politikas ziņas. Pēc vakariņām viņš ar ģimeni brauca uz mājām. Kopā ar Karu fon Bēra kungu un jauno grāfu vēlreiz devis garā pastaigā – burvīgā mēnesgaismā. Šodien atkal bija ļoti jauks laiks.
Piektdiena. 6. Augusts. 1870. Pope.
Piecēlos plkst. 9.00. rakstīju dienasgrāmatu. No jauana ierāmēju vairākas gleznas, citām uzlaboju uzrakstus, vēl citas attīrīju. Strādāju piecarpus stundas. Pusdienās bija arī jaunie fon Hānu kungi no Snēpeles un fon Zēfelda kungs no Ventspils. Pēc ēšanas pastaigājos parkā un nedaudz pagulēju. Pēc tējas ar fon Bēra kungu un Nikolausu Lambsdorfu devāmies garākā pastaigā – uz pilskalnu un “Mazo Parīzi” – baznīcas krogu. Pēc vakariņām lasīju avīzes. Brīnišķīgs laiks, smaržīgs gaiss.
Sestdiena. 7. Augusts. 1870. Pope.
Pilnībā apmācies. Rakstīju. Stiprs lietus, pēc tam diezgan jauks laiks, lai gan bija arī dažas lietusgāzes. Pēcpusdienā ļoti patīkams, nebija karsts, taču vakars bija vēss. Pārklāju ar laku vairākas gleznas; strādāju vienu stundu. Pēc brokastīm ar jauno grāfu, Nikolausu Ofenbergu un fon Bēra kungu no Ventspils devāmies uz baznīcu un uzkāpām tornī. Baznīcu 1771. gadā būvējusi Luīze Šarlote fon Bēra, dzimusi Medēma. Tā joprojām ir ļoti harmoniska – toreiz valdošajā baroka stilā, bez jebkādu jaunāku laiku piebūvēm vai izbūvēm. Diezgan glīts portāls; virs tā – Bēru un Medēmu alianses ģerbonis ar gada skaitli 1771. Tornī ir lielas plaisas, tāpēc abi zvani ir noņemti jau pirms daudziem gadiem un uzkārti sastatnēs brīvstāvoši aiz apsīdas. Uz vecā torņa pulksteņa – nevis uz ciparnīcas, bet uz mehānisma – ir šāds uzraksts: “Mani lika izgatavot Luīze Šarlote fon Bēra, dzimusi fon Medēma. Mani izgatavoja Rūd. Gīzī Ancē.” – no augšas brīnišķīgs skats uz bezgalīgajiem Popes un Dundagas mežu platībām; var redzēt Dundagas pili, Rindu, Ventspils pilsētu un aiz tās gabalu jūras. Lietusgāzes – vietām un laiku pa laikam – aizsedz skatu. Vēl pirms pusdienām un pēc tam visu pēcpusdienu kopā ar fon Bēra kungu un jauni grāfu pārkravāju un caurskatīju neiedomājami bagātīgo, bet nevisai labā kārtībā uzturēto muižas arhīvu. Attiecībā uz Rindu atradu dokumentu, kurā rakstīts, ka tā bijusi hercoga Magnusa īpašumā. Viņš šo muižu 1562. gadā mēģinājis pārdot Johanam Bēra kungam, karaļa vietvaldim, bet pārdošanas līgums anulēts. Pēc tam Rinda ieķīlāta Oto Grothusa kungam, un viņa rokās tā bijusi 19. gadu garumā. 1581. gadā tā tomēr pārdota minētajam Johanam Bēram, kurš miris 1613. gadā – Visbeidzot es nodiktēju jaunajam grāfam kādu dokumentu lejasvācu valodā, kurā lasāms, ka Volters fon Pletenbergs Valmierā 1522. gadā svētdienā pēc Corporis Christi dienas izlēņojis Dīrikam Lambsdorfam zemes gabalu Ventspils jūrmalā – ar trim zvejnieku mājām (Fasiculus II, nr.3). Pievakarē pirms vakariņām, devos pastaigā ar fon Bēra kungu no Ventspils. Pēc tam sarunājāmies zālē.
Svētdiena. 8. Augusts. 1870. Pope.
Apmācies, vēss. Rakstīju dienasgrāmatu. Uzrakstīju arī vēstuli Luīzei, ko Nikolass fon Ofenbergs paņēma līdzi uz Kuldīgu, kurp viņš devās ap plkst. 10.00. Viņu pavadīja grāfs Lmbsdorfs, kurš tālāk brauca uz Laidiem. Pārklāju ar laku trīs agrāk restaurētās gleznas un nedaudz tās pielaboju. Strādāju trīs stundas. Pēcpusdienā pagulēju, lasīju un apciemoju doktoru Harmzenu, kurš dzīvo muižā. Viņa sieva ir mācītāja Bitnera meita. Pievienoju uzrakstu vecās fon Bēras kundzes no Zutenes ovālajam portretam (viena stunda). Pēc tējas kopā ar doktoru Harmzenu un Agates jaunkundzi devos pstaigā uz pilskalnu un Rezona aprakstītajiem kāpu atzariem, kā arī uz kapsētu. Pēc vakariņām – kopīgas sarunas. Te bija arī doktors. Plkst. 22.00 četri viesi. rauca atpakaļ uz Ventspili.- laiks lielākoties bija lielākoties stipri apmācies un stipri vēss.
Pirmdiena. 9.Augusts. 1870. Pope.
Piecēlos plkst. 7.00. Diezgan skaidrs laiks, vēlāk jauks un vēss. Veicu dazādus priekšdarbus rītdienas “dzīvo bilžu” izrādei; dārzā liku uzsliet skatuvi. Vecās Bēras kundzes, Zutenes īpašnieces, portretu pārklāju ar laku un vēlreiz to retušēju. Strādāju trīs stundas. Pārklāju ar laku Frīdriha fon Bēra kung, šejienes majorāta īpašnieka brāļa, portretu. Tas ir tiešām labs Oto Paciga darbs, gleznots Vircburgā, 18.gs., tas varētu būt vienīgi bijušais Bendemana skolnieks.
Pēcpusdienā viesos ieradās Voļskas kundze, Popes īpašnieku radiniece, no Puzes un palika šeit pa nakti; tā pat mācītājs Hūgenbergs. Pēc tējas devos garā pastaigā pa purvaino zemieni plakankalnes ziemeļu malā un apskatīju o apakšas Rezona aprakstītos kāpu atzarus. Tie nav absolūti nekas cits kā dabiski zemes veidojumi. Uzkāpu pilskalnā, Zemnieku sētu, kas atrodas starp pilskalna valni un Bēru kapsētu, ļaudis iesaukuši par Miroņvagaru. Pēc vakariņām lasīju avīzes līdz plkst. 2.00.
Otrdiena. 10. Augusts. 1870. Pope.
Piecēlos plkst. 6.00. Rakstīju u. tml. Bija fon Bēra kundzes dzimšanas diena – 23 gadi. Plkst. 6.00 muzikanti no Ventspils pēc mācītāja ierosinājuma viņai nodziedāja serenādi. Viņi te palika visu dienu un vakaru, pārmaiņus muzicējot gan mājas vestibilā, gan dārzā. Uzzīmēju miršu vainagu – paraugu galdniekam, kam jāizgatavo galds Kazdangas muižai. Pārējo laiku veltīju gandrīz vienīgi “dzīvo bilžu” sagatavošanai. Uz pusdienām ieradās vairāki viesi: fon Koškula kungs no Tārgales ar ģimeni un svaini, Mariju Koškulas jaunkundzi no Jelgavas, manu skolnieci: Oto fon Grothusa kungs no Vārves; Zēfelda kungs no Ventspils, fon Firksa kungs no Rudbāržiem, Pedvāles īpašnieks. Pusdienas bija ar mūziku un šampanieti. Piedalījās arī mācītājs un doktors. Pēc tējas sāku gatavoties “dzīvajām bildēm”. Lielajā dārza paviljonā, kas gan nebija visai stabils, bija uzstādīta skaista skatuve – priekškars bija rulona formā. Publika sēdēja brīvā dabā; Paviljons atradās piecus sešus pakāpienus augstāk.
1.bilde. Godināšanas aina. Bērni tur un grezno vairogu, kurā redzams burts M un cipars 23 ( veidoti no ziediem). Spārnota dievība (mazā Marta Harmzena – burvīga) kā sargājot tur roku virs bērnu grupas. Bērni: Minna un Marija Bēras, mazā Koškula ( no Tārgales), Jūlija Harmzena – ļoti skaista.
- bilde, Svētās Elizabetes rozes. Elizabete – Minna Agates jaunkundze; langrafs – doktors Harmzena kungs; ubadze – Lida Rennes jaunkundze. (…)
- bilde, Aina ar itāļu laupītajiem. Laupītājs – fon Zēfelda kungs; sievietes – fon Bēra kundze, dzimusi Buholca (no Ventspilis), un Voļskas jaunkundze; zēns – Villijs Harmzens, Visas ainas, protams, vairakkārt tika mainītas.
- bilde bija brauciens laiva pa netālo dīķi. Bija domāts, ka tas attēlo dzīves plūdumu, ko vada divi eņģeļi, un tajā ir visi cilvēka dzīves posmi, Fon Bēra kungs (no Ventspils) stāvēja vidū kā sirmgalvis (vai bards) – baltā tērpā, ar ozolzaru vainagu galvā, kas bija apklāts ar baltu plīvuru, rokās turot arfu. Enģeļi bija Agates jaunkundze un Marta Harmzena. Vēl laivā bija doktors Harmzena kungs, fon Zēfelda kungs, fon Bēras kundze (no Ventspils), Voļskas jaunkundze un Villijs Harmzens. Bija pavisam tumšs, un tēlu slīdēšana staļļa lukturu gaismā, kas novietots aiz dīķa, radīja spokainu iespaidu. Taču iekāpšana laiva un braukšana ar to bija gandrīz vai bīstama. Laivas priekšgalā aizdedza bengālisko uguni – aiz skārda aizslietņa, un tā būdama vienīgais pavisam tumšā dārza apgaismojums, radīja brīnumainu efektu. Muzikanti šajā laikā izpildīja kādu tautasdziesmu. Publika, kas bija sanākusi lielā skaitā, izskatījās ļoti apmierināta. Pulkstenis bija apmēram 21.30, kad viss bija galā; laimīga kārta laiks bija saglabājies jauks. Vakariņas pagāja ļoti jautri; bija daudz dažādu tostu. Noslēgumā kādu brīdi bija arī dejas. – Tīkams laiks, bet pavēss vējš.
Trešdiena 11. Augusts. 1870. Pope.
Jauks laiks. Piecēlos plkst. 7.30. Rakstīju dienasgrāmatu. Biju pie doktora, bet nesastapu viņu mājās. Zīmēju skici iepriekš minētajam galdam – sudrabkāzu dāvana Kazdangas muižas īpašniekiem. Vairākas reizes pagulēju, lasīju, pastaigājos. Pēcpusdienā, plkst. 16.30, kopā ar mācītāju Vilhelmu Hūgenbergu, Piltenes prāvesta dēlu, braucu viņa ekipāža uz Puzi. Priekšpusdienā vairākas stundas bija stipri lijis un nedaudz arī pēcpusdienā, bet starplaikos laiks atkal bija jauks. Kad devāmies ceļ, atkal sāka līt, un lietus turpinājās kādu stundu, – pēc tam laiks atkal kļuva tīkams un tāds arī palika, taču bija diezgan vēss. Lejā pie Popes skolas ēkas atrodas 20. vērstu stabs, skaitot no Ventspils. Pa Ventspils – Spāres ceļu nobraucām 3,5 verstis; šeit pa kreisi atzarojas jaunais, pirms 10 gadiem būvētais Talsu – Dundagas ceļš (23.5 verstis no Ventspils). Topu krogs (celtniecības stadijā) – 27 verstis. Tilts pār Engures upei – jauka, plaša ieleja; ezers, augstākais, divu verstu attālumā (virs norādes, skaitot no Ventspils). 28,5 versts – šeit nogriezāmies no ceļa pa labi un pa šauru zemnieku ceļu braucām kalnup; ezers bija labajā pusē, un vietām to redzēja mirdzam caur kokiem. Vēl sešas verstis līdz Puzes pastorātam. Pirms tam ir zemnieku sēta Jaunarāji; no turienes ir ļoti skaists skats uz ezeru, tā mežaino ieleju, nogāzēm un Popes muižu, kas paceļas aiz tā. Bija jau pāri plkst. 18.00, kad ieradāmies pastorātā . Mācītājs Kavals bija mājās kopā ar divām glītam meitām. Laipna uzņemšana, jo mācītājs Hūgenbergs ir tuvs namatēva radinieks. Mācītājs Kavals man parādīja savu dabaszinātnisko kolekciju (mācītājs ir slavens entomologs). Tās apskate un sarunas aizņēma visu vakaru. Gulēju ar mācītāju vienā istabā.
Ceturtdiena 12. Augusts. 1870. Puze.
Juks laiks. Piecēlos plkst. 7.30. Skatoties caur lupu, uzzīmēju mācītajam Kavalam dažus tārpveidīgus ieslēgumus kalnu kristālā. Pēc lietusgāzes ar abām mācītāja meitām un mācītāju Hūgenbergu aizgājām uz netālo, mazo baznīcu. Tā ir vienkārša, ar zemu torni, portālā – Mirbahu ģerbonis. Tālāk devāmies uz pusi versts attālo Puzes muižu (īpašniece Voļskas jaunkundze; viņas tēvs ir muižas pārvaldnieks), bet tad, visu laiku ejot pa skaistu aleju, pusotru versti tālāk – uz Puzenieku muižu, kur ir skaista, jauna un liela kungu māja, kā arī ļoti tīrs parks. Parkā ir Mirbahu un Grothusudzimtu kapsēta – apaļa, slaidu liepu ieskauta; uz to ved liepu aleja, las līdzinās ta sauktajām Svētajām hallēm Tārantes dabas parkā Vācijā. Atgriezāmies pa to pašu ceļu un bijām mājās plkst. 12.00. Brokastis un plkst. 13.00 – pusdienas. Plkst. 14.00 kopā ar mācītāju Hūgenbergu atstāju viesmīlīgo pastorātu; laiks bija jauks, bet vēss. Braucām atpakaļ – atpakaļ pa Ventspils – Talsu ceļu līdz Būces zemnieku sētai; tur pagriezāmies pa labi un braucam pa kādu sānceļu gandrīz līdz pusmuižai Jaunmuiža. Braucot no Puzes mēs gandrīz visu laiku varējām redzēt augstieni ar Popes muižu. Drīz vien iebraucām mežā un plkst. 17.00 ieradāmies Rindas pastorātā. Tas ir 25 verstu attālumā no Puzes. Devos pastaigā kopā ar mācītāju (viņš ir neprecējies) uz netālo Sīpolkalnu. Tā ir kokiem apaugusi augsta kāpa , no kuras paveras jauks skats, tieši Rindas upes krastā. Tās kailo dienvidu nogāzi var redzēt no Popes; tā pat kā no šejienes savukārt redz muižu. Dambja dēļ – tuvējās zāģētavās teritorijā – Rindas upe veido pamatīgu ezeru, kas gandrīz veselas jūdzes garumā aizpilda plašo, līdzeno upes ieleju. Šī iemesla dēļ arī applūst pastorāta tīrumi – jau kopš 1769. gada, kad tika ierīkotas zāģētavas.
Pēc tējas kopā ar mācītāju devos uz latviešu kapsētu, (kaps ar dakstiņu jumtu, nevis kapa kopiņa), pēc tam – cauri zāģētavai un Zigatu zemnieku sētai – uz pilsdrupām. Satumsa un sāka arī līt.
Atceļā apciemojām 82 gadus veco zāģētavas uzraugu Reizenbergu, latvieti, kurš dzīvo šeit kopš 1810. gada un varēja mums šo to pastāstīt par pilsdrupām. Sastapām šeit Popes mērnieku Kiršteinu un pavadījām viņu līdz krogam, kura viņš ir apmeties. Tur viņš nodeva manā rīcībā pabalējušas Rindas kartes. Tikai ap plkst. 22.00 atgriezāmies pastorātā, paēdām lieliskas vakariņas (stirnas steiks) , un plkst. 23.00 es gāju gulēt. Vakarā zibeņoja – tā pat ka vakar un aizvakar.
Piektdiena 13. Augusts. 1870. Rinda.
Piecēlos plkst. 6.00. Jauks laiks. Rakstīju dienasgrāmatu. – Zīmēju, t.i., kopēju pilsdrupu un to apkārtnes situācijas plānu. Plkst. 11.00 ar kučieri un kādu zēnu aizgāju uz pilsdrupām – divarpus vērsts. Uzmērīju un uzzīmēju ārējos mūrus. Iekšpuse liku rakt pie kāda četras piecās pēdas augsta mūra, lai atsegtu tā pamatus. Trīs pēdas dziļš caurums vēl nesasniedz pamatni. Ārpusē liku rakt vairākās vietās, lai nonāktu līdz mūru pamatiem, taču lielākoties veltīgi. Upi šķērsojām laivā; vairākās vietās to var pārbrist.
Rindas zemnieku sētā – pretējā pusē, austrumos, pavisam tuvu – ir daudz haotiski izmētātu granīta bloku. Stieģeļu kalns, uzkalns pagalmam līdzīgā areālā starp Rindas un Magistabu (Mazistabu) zemnieku sētam, sastāv no cieta, sadrupušam ķieģelim līdzīga māla. Austrumu stūrī zemes virspusē ieraugāms 12 pēdas plats kaļķakmens slānis. Pašu uzkalnu klāj haotiski izmētāti milzīgi lieli granīta bluķi (lielākais – deviņarpus pēdas garš). Dienvidu pusē redzamas mūra pamatu paliekas. Šeit, tāpat kā visā apkārtnē, neskaitāmi daudz lielu akmeņu; daži no tiem – milzīgi. Gāju atpakaļ pa kāpu un ceļā satiku mācītāju, tautskolas skolotāju Bahu un tā saukto čaksti, t.i., prūšu mednieku, kas pieņemts darbā cīņā ar malu medniekiem. Kāpā izraktā kanālā purvainas pļavas atūdeņošanai, kas atrodas aiz tās, redzami daudzi granīta, kā arī kaļķakmens bluķi. Pēc tam aizgājām uz baznīcu. Iekšpusē tā ir vienkārša, zema un drūma. Altāra retabls ar gleznu (Krusta sistais Jēzus – ļoti slikta), kā arī kancele ir baroka stilā un saglabājušies vel no vecās baznīcas, kas šeit stāvējusi 70 gadu. Pašreizējā baznīca celta 1835. gadā.
Pusdienoju viens, jo mācītājs, paklausot manam lūgumam, bija paēdis jau plkst. 12.00, kā viņš ir paradis. Drīz pēc tam, plkst. 16.45, kopā ar mācītāju, kurš pats bija kučiera vietā, braucām uz … verstis attālo, slaveno Svēto liepu pie Ances. Diezgan jauks ceļš, lielākoties cauri mežam, garam zemnieku sētām: Magistabi, Kalni (labajā pusē), Graudupe (labajā pusē) un Jaunupe – kreisajā pusē. Graudupes māju saimnieks, kur mēs nedaudz uzkavējāmies, pastāstīja mums šādu teiku, ko viņš bija dzirdējis no sava tēva: “Zviedri bija nopostījuši Rindas pili (Vecā pils, un tas top zināms Ances ciemā (tagadējā muižas vietā, kas toreiz vēl neeksistēja) līdz ar ziņu, ka ienaidnieki ceļā uz Dundagu iecerējuši nopostīt Ances ciemu. Tad nu Ances iedzīvotāji sapulcējas pie Svētās liepas kopā ar priesteri, notur lūgšanu dievkalpojumu un bauda Svēto vakarēdienu ienaidnieka atvairīšanai. Pēc svētbrīža viņi saskaņā ar senu leģendu lauza zarus no Svētās liepas un meta tos garām plūstošajā Stendē. Ja zari peldētu uz augšu pa straumi, tas nozīmētu, ka lūgšana ir uzklausīta. Un, skat, divi zari tik tiešām peld pret straumi. Drīz pienāca ziņa, ka zviedri tūlīt pēc Rindas upes šķērsošanas – pie pils – sanaidojušies savā starpā un pie Stieģeļu kalna asiņaini kāvušies. Mirušie aprakti vietā, ko tagad sauc Vecie kapi. Vēlāk šeit atrasts arī kāds šķēps.”
Pēc neilga brauciena iznācām āra no meža un uz pakalna tālumā ieraudzījām Ances muižu, kā arī pusmuižu Jāņmuiža – uz dienvidiem no tās, labajā pusē, tīrumu ieskautu.
Pie tilta pāri Stendei, kas šeit plūst rietumu – austrumu virzienā, mēs pagriezāmies pa kreisi un , braucot pa Trumes – Dundagas ceļu, drīz vien sasniedzām mežu un tā dienvidu galā mūsu mērķi – Svēto liepu. Tā stāv mežiem apaugušas, zemas, kāpveidīgas pakalnu grēdas jeb plakankalnes, kas stiepjas rietumu – austrumu virzienā, dienvidu nogāzē, kreisajā pusē ceļam. Apkārt tai aug priedes un daži alkšņi, taču ne pārāk cieši, vismaz dienvidu pusē. No Ances muižas līdz šejienei varētu būt kāda pusotra versts – ziemeļu virzienā. Pats koks ir grandioza, gleznaina parādība – ap 60 pēdu augsts, brangi zaļojošs; es pamanīju tikai divus nokaltušus, garu, nokarenu sūnu apaugušus zarus. Vislielāko ievērību pelna stumbrs; tas ir ķeburains, ar daudzām plaisām un zaru vietu caurumiem; jau gandrīz pie pašas zemes tas fantastiskā veidā sadalījies daudzos resnos zaros. Stumbra apkārtmērs apakšdaļā bija starp 22 un 23 Reinzemes pēdām. Slīpā zemes reljefa un stumbra gleznainā, neregulārā veidola dēļ nebija iespējami precīzi mērījumi. Zemi klāja milzīgi daudz sausu zaru un zariņu, tostarp viens pavisam satrunējis – pusotra pēdas diametrā. Neviens vietējais iedzīvotājs neuzdrīkstējās nolauzt kādu liepas zaru, – tas izraisītu drošu nāvi. Pirms 20 gadiem kāds atvaļināts kareivis esot nolauzis zaru un mājās to sadedzinājis. Nākamajā dienā viņš esot nomiris. Tā man stāstīja Baha kungs. Līdzīgus stāstus dzirdēju arī no citiem. Gribēju koku uzzīmēt, bet sāka līt. Lietus bija tuvojies jau ilgāku laiku un tagad tas gāza ar tādu sparu, ka mētelis un lietussargs maz ko līdzēja. Tā kā rūca arī pērkons un zibeņoja, turklāt diezgan tuvu, izgājām klajā laukā un pacietīgi ļāvāmies lietum cerībā, ka tas drīz beigsies. Taču mākoņi virs mūsu galvām palika kā pienagloti un visu saturu izlēja pār mums. Izturējām to kādas trīs ceturdaļstundas u ilgāk. Mācītājs Hugenbergs pa to laiku man pastāstīja par pasijas uzdevumu Oberammegavā, ko viņš bija noskatījies pirms dažām nedēļā. Kad lietus bija nedaudz mitējies, mēģināju uzzīmēt liepu uz divām lapām (stumbru un kopskatu); taču man veicās ārkārtīgi slikti; drīz vien papīrs viscaur bija izmircis. Braucām vēl vienu versti tālāk – līdz Ierciemam, kas atrodas gleznainā vietā pie Lonastes ietekas Stendē. Jauki upes krasti ar pitoreskām koku grupām. Stiprā lietū cauri dziļām peļķēm (neraugoties uz smilšaino augsni) tagad braucām mājup un priecājāmies par brīnišķīgajām vakara debesīm. Virs mums joprojām kā piesiets stāvēja lietus mākonis vai, pareizāk sakot – sekoja mums līdz pat Rindai, kur pirms tam vēl nebija lijis. Plkst. 20.45. ieradāmies mājās – pilnībā izmirkuši. Ap plkst. 22.30 gāju gulēt.
Sestdiena 14. Augusts. 1870. Rinda – Pope.
Jauks laiks. Uzzīmēju baznīcas, pastorāta un apkārtnes skatu. Pēc brokastīm, ap plkst. 11.15, braucu atpakaļ uz Popi (mācītāja ekipāžā). Debesis bija apmākušās , likās, ka sāks līt. Rindas ciems, mežs, Spiņņu zemnieku sēta. Tur bija jābrauc pa bīstamu tiltu – pāri dziļam grāvim; tālāk – pāri Rindas tiltam. Sešas verstis pirms Popes izbraucām uz Popes – Ventspils ceļa. Ap plkst. 12.30 ierados Popē. Šeit es sastapu savu kādreizējo skolnieci Mariju fon Rennes jaunkundzi ; Ventspils Bēri bija aizbraukuši. Es izlaboju savu karti – pēc muižas kartes, sagādāju dažādas lietas. Pārklāju ar laku līdzatvesto lielo gleznu, pievienoju tai uzrakstu, sakravāju jau dažas mantas un pārrakstīju kādu senu, uguns bojātu muižas arhīva dokumentu, kas sastādīts Popē 1653. gada 30. aprīlī. Johans Dītrihs Bērs atdod Ulriham Zlēkas ar Vidusmuižu, bet sev atstāj Laidzi. Šīs muižas viņi bija mantojuši no tēva brāļa Frīdriha Bēra, kurš bija precējies ar Emerenciju Benignu Šverinu. Frīdrihs Bērs bija cēlis Zlēku baznīcu. – Vakara nedaudz pastaigājos. Pēc vakariņām – kopīgas sarunas – spoku stāsti. Gulta lasīju avīzes. Priekšpusdienā apmācies, pēcpusdiena diezgan jauks, bet vēss laiks.
Svētdiena 15. Augusts. 1870. Pope.
Naktī daudz lija, arī agri no rīta, bet pa starpām uzspīdēja saule. Lasīju avīzes, rakstīju dienasgrāmatu. Pēc fon Bēra kunga lūguma pārrakstīju vairākus bojātus muižas arhīva dokumentus. Uz pusdienām atbrauca arī Henriete Rennes jaunkundze, trešā māsa, bet viņa drīz atkal devās prom. Vakara nedaudz pastaigājos. Vakara ieradās doktors. Kāršu triki. Mainīgs laiks – lietusgāzes un saule, vējš, skaisti mākoņi, auksts.
Pirmdiena 16. Augusts. 1870. Pope.
Jauks laiks, vējains, vēlāk lietus. Piecēlos plkst. 6.45. Pabeidzu pārrakstīt dokumentus. Sakravāju mantas. Pēc brokastīm devos projām no Popes. Fon Bēra kungs iedeva man vaļējus medību ratus braucienam uz Ventspili. Izbraucām plkst. 11.45. Bija jauks laiks, vēss, brīžiem likās, ka sāks līt; vējains. Vienas vērsts attālumā no kungu mājas, pie skolas, atrodas 20. verstu stabs, skaitot no Ventspils. Ceļš visu laiku pamazām ved lejup. Šeit ir daudz milzīgu akmens bluķu, it sevišķi pie Grīžu kroga – pie Popes dienvidrietumu robežas. Krogs atrodas 16 verstu attālumā no Ventspils. Tūlīt aiz Popes skolas iebraucām lielā mežā un braucām pa to gandrīz līdz pašai Ventspilij.