Mācītājs Kārlis Feldmans
Pēkšņi noslēdzās Kārļa Feldmaņa mūžs 13. Augustā Popes kapsētā. Viņam bija kā ļauns mantojums no revolūcijas laika smagiem pārdzīvojumiem palikusi sirdsvājība. Vecumam pieņemoties, tā tapa ar vien bīstamāka, lēkmes sāka biežāk atkārtoties. Feldmans jau bija nodomājis ar septembra sākumu pārtraukt draudzes darbu un iet pensijā. Un šā gada13. Augustā kapu svētkos, kuros sprediķoja mācītājs Spihs, viņš gribēja atvadīties no Popes draudzes. Doma, pēdejo reizi runāt ar draudzi, viņu ļoti uztrauca. Viņš nepaguva vēl pateikt neviena vārda, sirds darbība apstājās, un mācītāja Feldmaņa mūža darbs beidzās. Uz sava posteņa stāvēdams līdz pēdējam elpas vilcienam, viņš aizgāja mūžībā. Talārā, kurā viņš bija gadu desmitus strādājis tā Kunga darbu, viņs slēdza savas acis visas draudzes priekšā. Tiešām, skaista nāve. Feldmans miris un darbojies kā sava kunga liecinieks, nāves bailes neredzējis.
Kārlis Feldmans ir dzimis Popē 1866. gada 7. janvārī, kur viņa tēvs bija skolotājs un ērģelnieks. Jau sava dievbijīgā teva namā Feldmans uzauga, tā sakot, baznīcas pavēnī un viņā nostiprinājās ilgas , reiz stradāt garīgo baznīcas darbu.
Feldmans ampeklēja Kuldīgas ģimnāziju, pēc tās kursa beigšanas viņš aiziet uz Tērbatu studēt teoloģiju. Toreiz Tērbatas teol. fakultatēs dabojās slaveni profesori, kas apgaroja un sajusmināja studentus, tā lai minam U. Fon Detingenu, R.Zēbergu, W.Folku u.c. Ar katru gadu pieauga Feldmaņa interese izvēlētajā darbā. Feldmans bija koorpurācijas Letoniaa biedrs, tā kopoja svešumā latvju dēlus un audzināja tos turpmākam darbam dzimtenē.
Pēc beigtām studijām F. Nokalpoja savu kand. gadu Neretā un pa daļai Popē un dabūja patstāvīgu mācītāja vietu Seces draudzē. Viņu ordināja 1892. gadā. Tanī laikā dabūt latv. Teologam vietu Kurzemē, nebija viegla lieta. Ka Feldmanim tas izdevās samera īsā laikā, tā ir liecība, ka baznīcas vadošās aprindas uzskatījušas viņu par spējīgu un derīgu darbinieku baznīcas darbā. Un tur viņas nebija alojušās. Ar sirds dziļu nopietnību Feldmans stājās uz mācītāja darbu un pienākumiem, to varēs katrs liecināt, kas viņu pazina. Šinī ziņā F. var būt daudziem par priekšžīmi. Visām citām, arī viņa paša pesonīgām interesēm vajadzēja klusēt un novirzīties pie malas, kur runāja mācītāja amata pienākums. Dieva varda un rīcības svētums viņam stāveja pirmā vietā. Varbūt tā izskaidrojas, ka viņam nebija praktiska skata saimnieciskajos un finansiālos jautājumos, viņš bija ideālists; visas tādas praktiskās dabas lietas vinam stāveja otrajā vietā.
F. ņēma dalību krievu-japāņu karā, tur viņu par nopelniem apbalvija ar zelta krustu un Staņislava ordeni. – pēc kara F. bija trīs gadi Mogiļevas draudzes mācītājs, tur viņš apkalpoja latviešu un vācu draudzi un darbojās vidusskolās kā reliģijas skolotājs. Par šo laikmetu teica man viņa laul. drudzene, ka tas piederejis pie viņa dzīves laimīgajiem. Bet viņš tiecās uz dzimteni un tamdēļ viņš 1909. g. pāriet uz Daugavpili, tur viņš bija jau dzimtenei tuvāk.
Tad nāca karš un revolūcija. Tas pārtauca viņa darbu un izjauca viņa dzīvi. Smagie pārdzīvojumi stipri satricināja viņa veselību. No tā laika nešķiras no viņa sirdsvājība, kas beigās arī bija viņa nāves celonis.
1918. gadā Feldmans pārgāja uz savu dzimtenes draudzi Popē, kas apvienota ar Rindu un Pizi ar dzīves vietu Rindas mācītāja mājā. Savai dzimtenes draudzei viņs veltīja savus pēdējos spēkus, tai viņš bijis iemīļots gar. gans un dvēseles kopējs.
Piektdien 18. Aug.izvadīja F. atdzisušās miesas no Popes baznīcas uz pēdējo dusu tais kapos, kuros viņš slēdzis savas acis uz mūžu. Draudze bija sapulcēta skaisti dekorētā baznīcā kuplā skaitā ap sava gana zārku. Desmit mācītāji ar arhibīskapu Dr.T. Grīnberga tēvu priekšgalā piedalījās mīļā aizgājēja izvadīšanā, kura bija ļoti svinīga. Arhibīskaps runāja pie altāra par Dāv. Ds. 23 vārdiem. Piemiņas runu teica mācītajs Dr. A.Matsulāns no kanceles par Mat.25,21, uzsvērdams vārdus „godīgais un uzticīgais kalps.”. Lūgšanu turēja Ārlavas draudzes mācītājs Jenš. Sēru korāļus pavadīja orķestris un pa starpām dziedāja jauktais koris.
Mācītāji iznesa šķirstu līdz baznīcas durvīm, tur to pārņēma pērminderi. Orķestrim spēlējot sēru maršu , gajiens tuvojās kapam, tas ar savu atvērto muti sagaidīja upuri. Pie kapa runāja arhibīskaps, nolikdams iecirkņa amatbrāļu vainagu. Atvadīšanās runu turēja Piltenes mācītajs Šalme. Korp. Letonias pārstāvis teica atvadīšanās vārdus un nolika vainagu; vēl daži atvadīšanās vārdi, un vainagi un puķes, ko atnesušas mīļas rokas, sedza kapa kopiņu. Tur F. tagad dusēs savas draudzes vidū un būs ar savu kapu mēms Dieva vārdu un ceļu sludinātājs.
Feldmans atstāja laulātu draudzeni un četrus bērnus, divus dēlus un divas meitas, kuri savas studiju un mācības gaitas vēl nav nobeiguši.
Svetīgi šie tā Kunga mirušie; tie dus no savām darbošanām , un viņu darbi tos pavada.
A.M. „Svētdienas Rīts” .Nr.35.(27.08.1933.)