Lida Emīlija Anna Zelma Krautmane – Lohmatkina
Lida (Lidija) Lohmatkina. Kārtības un apzinīguma kalngals. Zvans pat lāgā nebija noskanējis, bet klases durvis jau vērās. Atbildēs- tu, tu un tu. Nekādas rakāšanās pa skolēnu sarakstu – kārtējie upuri izvēlēti jau starpbrīdī. Nerimstošs darbs no viena zvana līdz otram. Skolēni, protams, par to sevišķā sajūsmā nebija, jo vēl neapjauta, cik liela vērtība ir laikam. Skolotāja dzimusi 1909. gada 14. Decembrī Ventspilī dzelzceļnieka Fridriha un viņa sievas Jūles Krautmaņu ģimenē. 1910. gada 6. janvāra ieraksts dzimtsarakstu aktu reģistrācijas grāmatā liecina, ka vecāki meitai devuši četrus vārdus: Lida – Emīlija – Anna – Zelma.
Pirmā pasaules kara laikā Lida kopā ar māti un vecmāmiņu bēgļu gaitās nokļūst Krievijā. Dzīves apstākļi ļoti smagi. Trūkums, slimības, neziņa. Pēc atgriešanās Latvijā Krautmaņi mantojumā saņem „Oškalnu” mājas un apmetas tur uz dzīvi. Lida aug klusa, bet ļoti vērīga. Skolā ir kārtīga, centīga un mērķtiecīga. 1928. gadā beidz valsts Ventspils vidusskolu. No obligātajiem mācību priekšmetiem apmierinošs vērtējums ir vienīgi algebrā, no fakultatīvajiem –vingrošanā. Vidusskola apguvusi piecas svešvalodas- angļu, vācu, krievu, franču, latīņu.
Jauniete sapņo studēt filoloģiju, taču slikto materiālo apstākļu dēļ maz cerību to īstenot. Tēvs atbalsta meitas ieceri un nolemj pārdot gabalu mantotā meža. Māte strikti pretojas. Tomēr Lida nepadodas un iestājas LVU Filoloģijas un filozofijas fakultātē, studē baltu filoloģiju. Viņas darbu vada izcilais valodnieks profesors Endzelīns. Lidai ir milzīgas darba spējas – paralēli studijām viņa strādā algotu darbu, kā arī vāc materiālus par Popes un tuvāko pagastu izloksnēm. Universitāti beidz 1939. gadā ar filoloģijas kandidāta (tagad maģistra) grādu.
Trīsdesmito gadu nogalē daudzi Latvijas iedzīvotāji latviskoja vāciskos uzvārdus, un arī Lida Krautmane pieņem uzvārdu Kraume. Tūlīņ pēc studiju beigšanas strādā Rēzeknes meiteņu ģimnāzijā. Kara laiku kopa ar māti un vecmāmiņu aizvada Popes „Oškalnos”. 1945. Gada vasarā par Popes skolas direktoru apstiprina Voldemāru Rodi. Skolas telpas līdz 1. Septembrim kaut cik izdodas sakārtot, bet kur ņemt skolotājus? Uzzinājis, ka „Oškalnos” dzīvo un iet meža darbos sieviete ar augstāko izglītību, direktors dodas turp. Tā 1946. gada janvārī Lida Kraume nonāk Popes skolā, māca latviešu, krievu un vācu valodu, vēlāk- arī ģeogrāfiju un dabas mācību. 1947. gadā apprecas un pieņem vīra uzvārdu Lohmatkina. Ziemas brīvdienās abi kopā brauc uz Krieviju apciemot vīra vecāku, taču atgriežas Lida viena – vīrs mīklainos apstākļos nozudis. Kopš tā laika skolotāja Lohmatkina dzīvo, it kā cietā čaulā ietērpusies, neļaudama nevienam sev tuvoties. Pilnīgi visu sevi atdod tikai skolai un labdarībai, asi noraidot jebkādu palīdzības izpausmi sev. Dzīvo nelielā istabiņā Rennama (Muižkunga māja) piebūvē. Bez grāmatām tajā ir vēl paštaisīts galds, dzelzs gulta ar čubmaisu, pāris ķeblīšu, soliņš acubļodai un ūdensspainim un masīvs koka klucītis sēdēšanai. Alga tiek izdota grāmatām, kā arī trūcīgo skolēnu un apkārtējo veco cilvēku npabalstīšanai. Māte nereti nesa no mājām viņai siltu ēdienu, jo pat to skolotā ja Lohmatkina ne vienmēr sev atļāvās, turpretī bez vecākiem palikušo Maldu, kā arī citus grūtdieņus – aicināja pie sevis, spieda ēst, reizēm iespieda kādai padusē auduma gabalu, strikti piemetinadama: ej tūlīņ pie Sternas, lai tev uzšuj… Nekādas pretīrunāšanas! Skolotajai vairs neklausa?…
Kaut ko neiemācīties, neizpildīt vai izpildīt pavirši pie skolotājas Lohmatkinas nemaz nebija iespējams. Viņa nebārās, bet piespieda izdarīt, kārtīgi un līdz galam. Vajadzības gadījumā sēdēja klāt līdz vēlam vakaram.
Līdzīgai kārtībai vajadzēja būt arī izmēģinājumu lauciņā. Skolēniem vajadzēja ne tikai rakt un ravēt, bet arī potēt augļu kociņus, apputeksnēt, jarovizēt, katru asniņu novērot, izmērīt, rezultātus rūpīgi pierakstīt. Četrdesmito gadu beigās lielākais lepnums lauciņā bija pašizaudzētās melones. Ilgus gadus skolotāja Lohmatkina vadījusi skolas bibliotēku, kas pirmajos pēckara gados satilpa divos nelielos skapjos. Grāmatu izsniegšana notika tā: starpbrīdī skolotāja paņēma kādu aizrokas, pašķirstīja dažas no skapja izņemtās grāmatas un mudināja: šīs nu gan tev noteikti vajadzētu izlasīt. Pēc izlasīšanas nekad neaizmirsa apjautāties, par ko tajās rakstīts un kas visvairāk paticis.
No 1955-1958. gadam Lida Lohmatkina ir mācību daļas vadītāja. 1966.gadā aiziet pensijā un atkal pievēršas vietējo izlokšņu izpētei, savāktos materiālus sūta ZA Valodas un Literatūras institūtam. Vistuvāk sadarbojas ar valodniecēm Bušmani un Laumani. Mirusi 1989. Gada 1. Aprīlī, apbedīta Popes kapos. Apbalvojumi: Teicamnieks izglītības darbā un ordenis „Goda zīme”
Velta Akmene, “Mūsējā”, Pope 2001.