LISET HARMSEN. DZIMUSI BITNERE

Sens Kurzemes pastorāts

Savas atmiņas pierakstījusi
L.Harmsena, dzimusi Bitnere
Otrais, labotais un papildinātais izdevums ar ilustrācijām

Rēvele, 1913 * Franca Klūges izdevniecība

Jau sen viņš ir zudis no zemes virsas, tas vecais Zlēku pastorāts, un tomēr es gara acīm skatu to kā dzīvu – ar nosirmojušām koka sienām, zemiem logiem ar sīkām rūtīm un trīskāršām ozolkoka durvīm, kuras sniedzās līdz pat jumta malai. Durvis no ārpuses bija stiprinātas ar naglām, kuru galvas ābola lielumā, bet iekšpusē atradās divi smagi aizbīdņi, kurus es, bērns būdama, nevarēju pat pakustināt. Durvju priekšā auga divas varenas liepas (jau manā bērnībā tās bija vairāk kā 100 gadus vecas), pat četru roku garums nespēja pilnībā aptvert to stumbrus. Liepu lapotne ietina mājas lieveni zaļā smaržīgā puskrēslā, caur kuru nespēja izspraukties neviens saules stars, tāpat arī neviena glūnīga acs. Toreiz vēl nebija uzbūvēta veranda lietus aizturēšanai, bet labajā pusē pie mājas zem liepas atradās šūpuļsols.

Atverot mājas durvis, mēs nonākam gandrīz pašā lielākajā telpā, aukstajā priekšnamā (priekšnams bez krāsns, bez apkures). Aizslietnis to gareniski sadala divās daļās. Tuvākajā atrodas kumodes veida mēbele; tā pildīta ar sēklām, kuras tēvs pavasaros izdalīja kaimiņmāju saimniecēm – gan ar noteikumu, ka maisiņus (kulītes), kuros sēklas glabājās, viņš dabūs atpakaļ. Maisiņi jau iepriekš bija apzīmēti ar uzrakstu “Nozagts J.G.Bitneram”.  

Aizslietņa augšmalā bezdelīgas bija uzbūvējušas savu ligzdu. Pavasaros visi mājas iemītnieki ar gavilēm sveica putnu pāra atgriešanos, klausoties bezdelīgu dziedāšanu no ligzdas. Tēvs lika izņemt stiklu mazajam lodziņam virs durvīm, lai putniem arī naktīs būtu brīvs ceļš. 

Nākamā telpa aiz aizslietņa kalpo kā koridors, durvis pa labi no tā ved uz tā saucamo “citu galu” – četrām istabām, no kurām vienīgi gala istaba bija tik silta, ka to ziemā varēja izmantot viesu izmitināšanai. Durvis kreisajā pusē ved uz dzīvojamām telpām. Garajā un plašajā priekšnamā tieši pa labi no durvīm stāv veļas skapis, kura saturs papildinās gadu no gada, jo trīs kalpones no pastorāta saimniecībām, klaušas pildot, ziemas vakarus pavadīja vērpjot un dziedot tautasdziesmas. Arī kalpu sievām tā paša bargā un nežēlīgā pienākuma dēļ bija jāpiegādā noteikts daudzums vērpuma.

Pa kreisi, otrā pusē no durvīm, stāv mums, bērniem, pievilcīgais garšvielu skapis. Tajā glabājas medus, sulas, žāvēti augļi, mandeles, rozīnes, piparkūkas un smilšu mīklas cepumi. Nekādu citu kārumu nebija, pat ne Ziemassvētkos, jo tēva izpratnē  tādi būtu nepieļaujama greznība, kas robežojas ar apgrēcību. Turpretī augļu dārzs mūs priecēja ar brīnišķīgiem āboliem un bumbieriem, kuri saglabājās līdz pašam pavasarim. Runājot par dārzu – arī šeit bija spēkā stingri noteikumi, par kuriem es vēl pastāstīšu.

Tagad pa durvīm labajā pusē ieiesim tā sauktajā “lielajā istabā”. Apmēram sesto daļu telpas ieņem dzeltena podiņu krāsns. Starp krāsni un sienu ir atstarpe un mēs, bērni, neskatoties uz putekļiem un tur valdošo stipro karstumu, labprāt izmantojām šo vietu kā paslēptuvi.  Dēļu sienas šeit tāpat ka citās istabās ir baltas, krāsotas ar kaļķi. Ap vienkāršo, lielo ēdamgaldu stāv pamatīgi, ar mājās austu sarkanu vadmalu pārvilkti krēsli. Vēl ir sofa (dīvāns) – ar sienu pildīts matracis un spilveni. Sarkanā bija tēva mīļākā krāsa. Savu pirmo uguns sārto verbenu, kādas 30 jūdzes klēpī turēdams, viņš atveda no Rīgas.

Tolaik nezināja citus paņēmienus, tad nu sarkanās krāsas iegūšanai mājas apstākļos izmantoja raudenes – mētras, kuras tēvs dārzā audzēja dobju apmalēs.

Melnais apaļais galds dīvāna priekšā ir no ozola koka. Tēvs viņu pats izgatavoja no masīva bluķa, ko izvilka no dzirnavu avota lejpus pastorāta. Šis galds kopā ar krēsliem, kā arī dīvāns, tagad jau sen ir manā īpašumā. Virs dīvāna sienas vidū karājās attēls, kurā bija redzami visi pasaules ūdenskritumi; man gan atmiņā palikusi tikai Niagāra, kuru tikpat labi varētu noturēt par karājošos siena maisu – tik briesmīgs bija zīmējums. Vēl zemāk pie sienas bija profesora Krūzes (Karls Vilhelms Krūze, 1765 – 1834, vēstures profesors Jelgavas akadēmiskajā ģimnāzijā un reformātu mācītājs; sarakstījis “Kurzeme zem hercogu varas” u.c.) un vecā doktora Lihtenšteina (medicīnas doktors, 1787 – 1848, savulaik iecienītākais ārsts Jelgavā) portreti. Vienā pusē no tiem atradās vectēva Bitnera krūšutēls dabīgā izmērā – cēla seja ar garu degunu, galvā balta parūka. Otrā pusē pie sienas bija redzams vecvecmāmiņas Dullo (1) portrets: dīvaina piegriezuma zaļganā kleitā, uz galvas viņai ķiverei līdzīga aube, kas neļauj nevienam matiņam izspraukties brīvībā – tāda viņa nopietnu un stingru skatienu uzlūko savus daudzos pēcnācējus. Caur savām septiņām meitām viņa bija kļuvusi par ciltsmāti vai pusei Kurzemes. Pie istabas pretējās sienas karājās Zlēku pastorāta zemes īpašumu karte. Tēvs pats bija tos uzmērījis un izgatavojis šo karti.

Šajā vienkāršajā istabā atradās divas vērtīgas mēbeles: veclaicīgs, Anglijā gatavots pulkstenis (korpuss no masīva mahagonija koka, apsudrabota ciparnīca, sekunžu un datuma rādītāji) un marmora galds, uz kura vienmēr stāvēja  karafe ar svaigu avota ūdeni – tēvs rūpējās par trim avotiem pastorāta tuvumā. Pats galds bija piederējis kādreizējai muižas īpašniecei fon Bēra kundzei. Manām toreiz vēl jaunajām tantēm – doktora Blēzes kundzei no Durbes un mācītāja Voltera kundzei no Cīravas, bija jālasa priekšā Bēra kundzei, par to viņas vēlāk saņēma mantojumā divus lielus un divus mazus marmora galdus, sofu un sešus krēslus. Tagad šī sofa kopā ar mazajiem galdiņiem un viens krēsls pieder man.

No lielās istabas durvis veda uz ēdamistabu, tagad sauktu par ļaužu istabu. Lielais, smagais, sniegbaltais oša koka galds, kuru divreiz dienā noberza ar pelniem, kopā ar solu ieņēma lielu daļu telpas zem logiem. Ar mālu apmestā krāsns arī prasīja daudz vietas. Pie krāsns slejās plats sols mīklas abrai, sola galā stāvēja apjomīgs koka spainis ar tapu sūkalu notecināšanai ar biezpienu (gekäste Milch burt. no vācu valodas = sierots piens; Vācijā nav pazīstams).  Tieši tam pretī aiz durvīm atradās lielais piena skapis, kurš arī ziemā bija piekrauts pilns. Dažādos koka traukos tur glabājās piens un skābais krējums, atsevišķi māla podā – saldais krējums. Vasarā ik nedēļu tika sakultas 60 mārciņas sviesta – pateicoties labajam sienam, pļavu apūdeņošanai ziemā (?) un lieliskajām ganībām vasarā. Pār augstu pakāpienu mēs no šīs telpas nonākam tumšās, no sodrējiem melnās virtuves priekštelpā; pati virtuve atrodas zem lielā skursteņa (172). Šīs abas telpas atrodas zemes līmenī un to  grīda ir izlikta ar lieliem laukakmeņiem. Dienas gaisma šeit iekļūst vienīgi caur lielajām aizmugures durvīm, kad tās atvērtas; citā laikā tiek dedzināti skali. Priekštelpas aizmugurē atrodas durvis uz kāpnēm, kas ved uz pagrabu. Milzīgo ūdens tvertni virtuvē katru dienu ar divu osu toveriem piepildīja divas kalpones, veicot darbu, kas mūsdienīgam cilvēkam grūti iedomājams. Stūrī aiz ūdens tvertnes sakrauts liels daudzums malkas, otrā stūrī plešas maizes krāsns. Tai tieši līdzās ir (vaļējs) pavards ar iemūrētu katlu ūdenim. Samērā augstu pāri šim visam aprīkojumam, dūmos tinušies, karājas dažādi gaļas izstrādājumi, dažkārt arī kāds krietns lasis. Ja istabmeita gribēja no rīta pavardā iekurināt uguni, tad jau no vakara viņai bija jāpaņem kārba ar sūkļiem (posa?) un vairākām linu lupatām.   

Vēl vienas durvis no lielās istabas ved uz mūsu guļamistabu, vidū sadalītu ar baltu aizkaru. Dienvidu puses logu ar skatu uz dārzu aizēno ražena ābele, kura savulaik devusi vienpadsmit pūrus (šefeļus) ābolu, un kupls jasmīnu krūms piesmaržina istabu. Tālāk nonākam agrākajā skolas jeb klases istabā – te bez kumodes un dažiem krēsliem stāv arī liels galds, tēva veļas skapis un vēl trīs skapji, divi no tiem ar kartona durvīm un daudzām šaurām atvilknēm. Vienā no skapjiem glabājas sauszemes gliemežvāku kolekcija, otrā kaltēti augi, un trešajā, pašā interesantākajā, aiz stikla durtiņām dzīvo skaisti kāpuri. Cik liels ir pārsteigums, kad kādā dienā pēkšņi brīnišķīgs tauriņš, turoties pie stikla, izpleš savus trīcošos spārnus! Kādā no ziemām es tur izaudzēju vienu zilu un vienu sarkanu tauriņu Ordensband. Šeit dzīvoja arī retas sugas brīnišķīgs krupis, kuru es atradu Kuldīgas pilsdrupās (2) un kurš reiz vēlāk, kopā ar saviem pēcnācējiem, iekļuva mūsu guļamistabā. Starp kaltētajiem augiem bija viens nekad neredzēts melnas koraļļu sūnas paraugs, kuru es atradu pie kāda koka.

Tagad pakāpsimies dažus pakāpienus un nonāksim tēva studiju istabā. Kāda māksliniece par šo telpu reiz teica – tā man ir jāiemūžina! Tātad nu mēs esam tēva valstībā, kuru viņš kā sludinātājs pārvaldījis gandrīz 60 gadus (kopā ar vectēvu – vairāk kā 100 gadus) ilgi. Viņš bija nacionālās idejas pārstāvis un tāds palika līdz savai nāvei. Tagad es sev bieži vaicāju, kā gan bieži peltais nacionālisms spēja radīt viņā tik bērnišķīgi naivu un vienlaikus nesatricināmu ticību, tik iedarbīgu mīlestību, ka tā pierādīja sevi vēl arī tēva nāves stundā. Mācība par iedzimto grēku viņam bija riebeklis, tāpat kā doma par to, ka jaunatnes radošās tieksmes nākot no ļauna. Viņš taču ikkatra bērna acīs saskatīja apliecinājumu pretējam! Pārliecināts, ka bagātinošu un cildinošu iedarbību uz cilvēka prātu sniedz iedziļināšanās dabas noslēpumos un piedzīvotajās atklāsmēs, tēvs to piekopa iekšējas nepieciešamības vadīts. Cik bieži viņš no sirds nožēloja, ka skola šajā ziņā atstāj jaunatni klajā nezināšanā. Viņa “dārza zēni”, par kuriem stāstīšu vēlāk, noteikti bija daudz izglītotāki.

Vienīgi naktsgaldiņš, uz kura vienmēr atradās karafe ar svaigu ūdeni un tieva vaska svece pavediena veidā (skat. Wachsstock), šķir šauro gultu pie durvīm no ozolkoka biroja galda un stiklotā skapja. Tajā atradās palielināmais stikls, krāsu kaste ar maziem trauciņiem, daudzi kabatas un dārza naži, dimants stikla griešanai, daudzkrāsaini stikla gabali, caur kuriem pēc izvēles varēja ieraudzīt pasauli ugunī vai sniegā un ledū tītu. Vēl tur bija stikla prizma, caur kuru, zināmā leņķī lūkojoties, parādījās koncentrēts zaļš, sarkans vai dzeltens gaismas stars – tas gan nozīmēja uz brīdi zaudēt redzi. Un visbeidzot, pūdeļa Šnurra galvaskauss. To bija paredzēts likt tēvam zārkā līdzi, jo šis asprātīgais, gudrais suns tika tēvu ļoti mīlējis.

Pie biroja galda bija pieslietas dažādas plintes. Tēvs bija lielisks šāvējs, taču nekad nepiedalījās muižas īpašnieka rīkotajās medībās. Vienīgi mēnessgaišajās naktīs viņš caur vēdlodziņu no sava biroja šāva zaķus.

Pie sienas karājās barometrs, klēts atslēgas, neliels spogulis un arī medību rags – ar tā septiņkārtīgo atbalsi mēs, bērni, tikām saukti mājās, ja bijām aizmaldījušies pārāk tālu un tēvs savās rūpēs par mums kļuva nepacietīgs. Pa dienvidu puses logu varēja redzēt dārzu un dīķi ar 200 zelta zivtiņām, un arī gandrīz visu ieleju, caur kuru savus līkločus vija dzirnavu strauts pirms tieši pie Zlēku pils ietecēt ezerā. Tagad šajā vietā ir zaļa mitra pļava, kas vasarās ir pļaujama un tikai pavasaros un rudeņos pildās ar ūdeni.

Grāmatas rindojās gandrīz līdz griestiem, tieši virs tēva gultas plauktos atradās konversācijas leksikons. Tēvs visas grāmatas bija izlasījis un tajās atstājis savas ar roku rakstītās piezīmes. Augstā zaļā skapī glabājās Okena “Dabas vēsture” ar krāsainām ilustrācijām (skat. Lorenz Oken “Naturgeschichte”). Tos mēs drīkstējām aplūkot (kā mierinājumu) tikai slimības dienās – pēc tam, kad bijām rūpīgi nomazgājuši rokas. Kas vēl slēpās pilnajos plauktos, to es aiz godbijīgām bailēm netiku izdibinājusi.

Tad nāk skapis ar galdnieka instrumentiem un piederumiem. Manā īpašumā vēl joprojām ir tēva roku darināta pabērza koka kumode ar kadiķa ielaidumiem/ inkrustāciju. Kāds īsts mākslas darbs – galds no visām Kurzemē pārstāvēto koku sugām, sadalīts 60 laukumos, kurus vienu no otra šķīra melna ozola ielaidumi – diemžēl aiz neuzmanības ir ticis neglābjami sabojāts.

Nākamais ir skapis ar kartēm, vecām un jaunām, starp tām sevišķu tēva cieņu izpelnījās Berghauza Atlants (skat. Berghaussche Atlas). Uz kādas no kartēm, kurā attēloti putnu pārlidošanas ceļi, bija uzraksts: “Šī karte tapusi pateicoties manam draugam J.G.Bitneram”.

Iestikloti tauriņi, vaboles, skorpions un omārs. Sekretārs (rakstāmpults), ugunsdzēšamā sprice (Feuerspritze) (3) zābaka kalpiņš (Stiefelknecht), virs tā pie sienas roku dvielis, tēva ozolkoka rakstāmgalds (tagad manā īpašumā) ar vienīgo krēslu šajā istabā. Uz rakstāmgalda paša grieztās kraukļa rakstāmspalvas, tintnīca un smilšu trauciņš, lielās papīra šķēres, Jelgavā izdotais kalendārs, collmērs un cirkulis, lielākas un mazākas svina rakstāmspalvas, palielināmie stikli, misiņā gravēts Bitneru dzimtas ģerbonis (grifs, kurš katrā ķetnā tur pa mucinieka nazim; krāsas – sarkans, zelts, melns; naži kā zils stars), zīmogu laka, lineāli, dažādu krāsu tinte, no zila cukura papīra paštaisīta mape.  Virs rakstāmgalda pie sienas plaukti ar nodalījumiem, katram savs uzraksts: ķīmija, fizika, ģeogrāfija, lauksaimniecība, dārzniecība. Tēvs bija sacerējis nozīmīgu vēstures apskatu, to grāfs Kenzerlings (seniors) grasījās publicēt. Es to esmu tagad nodevusi savam mazdēlam Arelam Harmsenam. Pie loga rietumu pusē neliels koka soliņš, uz tā vara mazgājamā bļoda un gabaliņš krievu ziepju (russische Seife).

Ārpusē pie loga bija uzstādīts režģis, pie kura piestiprināti trauciņi ar taukiem un speķa atgriezumiem zīlīšu barībai. Režģa priekšā zemē ar nolūku bija izveidotas bedrītes, pildītas ar kaņepju un citām sēklām – visdažādākie meža un dārza putni tur savā starpā cīnījās par dienišķo maizi. Mums sagādāja patiesu prieku vērot dzelteno stērsti, zaļžubīti un žubīti, pelēko zīlīti, zilzīlīti, lielo zīlīti un cekulzīlīti.

No savas vietas pie rakstāmgalda tēvs pa logu varēja redzēt karpu dīķi, sakņu dārzu un – apmēram vienu versti tālāk – reiz pašu skaistāko (tagad neglīto) Kurzemes baznīcas torni. Tā augstums sasniedza 198 pēdas un tas jau no tāluma piesaistīja skatienu plašajā meža jūrā. Tas notika 1834. gadā, kad tēvs, sēžot pie rakstāmgalda, pa logu redzēja ceļamies negaisu. Pēc pirmā zibens uzliesmojuma viņš paspēja saskaitīt tikai līdz četri, kad jau nodārdēja pērkons. Taču tikai pēc divām stundām, nejauši pacēlis acis no darba, viņš pamanīja tievu dūmu strūkliņu paceļamies no torņa galotnes. Ar savu ūdenssprici (Feuerspritze) (3) – vienīgo visā apkārtnē – tēvs pirmais ieradās ugunsgrēka vietā. Liesmojošais tornis, līdzīgi kā Pētera baznīcā Rīgā, bija lielisks un šausminošs skats. Tornis sagruva un nogāzās uz zemes; tā smailes lodē vēlāk tika atrasts pirmā, pirms 100 gadiem notikušā ugunsgrēka apraksts. Toreiz baznīcas īpašnieks (?!) nebija atradies mājās un, kad viņš mājupceļā gribējis tikt pāri Ventai, tad pārcēlāji (no Zlēku muižas speciāli norīkoti ļaudis, kuri pret noteiktu atlīdzību ar plostu pārveduši gājējus un zirgu pajūgus pāri upei) jau aizsteigušies uz ugunsgrēka vietu, tā ka viņam nācies peldus sūtīt savu cilvēkuar zirgu uz otru krastu pēc plosta; tie abi noslīka pie stāvā krasta. Par skaisto torni visiem bijis gauži žēl, taču muižkungs teicis: “Es uzcelšu jaunu, daudz skaistāku”. Un viņš turēja savu vārdu.

Tēva istaba, kurā valdīja vien viņam zināma kārtība, katrai apkopējai bija šausminošas nekārtības piemērs. Tikai reizi astoņās dienās, kad tēvs bija baznīcā, istabā drīkstēja izslaucīt grīdu, taču gandrīz nekad šī telpa netika mazgāta un uzkopta.

Lai istabā varētu elpot svaigu gaisu, tēvs lika virs gultas izurbt atveres koka sienā. Kad nu reiz prāvests Hugenbergers viesojās pie tēva un pēcpusdienas nomiedzim izmantoja tēva gultu, tad visā drīzumā viņš pierāvās kājās un vaicāja, kas šajā vietā radot tik šausmīgu caurvēju. Tēvs atbildēja, ka pazīstot veselus 32 vējus, taču nevienu caurvēju.

Ziemā tēva istabā sāka kurināt piecos no rīta. Tad viņš arī modās, cēlās un strādāja līdz pulksten septiņiem. Izņemot zinātniskās studijas un literāros apcerējumus, bija jākārto milzīga apjoma korespondence. Viņš bija 16 dažādu dabaszinātnisko biedrību loceklis un par diviem no saviem darbiem – “Kartupeļu audzēšana” (Kartoffelbau) un “Koku stādīšana” (Pflanzen von Bäumen) – saņēma medaļas. Viņš kā pirmais izstādīja kartupeļus laukā (atšķirībā no sakņu dārza?), par ko grāfs Lambsdorfs viņam veltīja piezīmi: “Bitner, Bitner, prātiņ, nāc mājās!”.  Tēvs sarakstījās ar sekretāru Renardu Maskavā, ar superintendantu Okeli un viņa dēlu Pēterburgā, ar Bunzenu, Berghauzu un citiem zinātniekiem ārzemēs. Iekšzemē ar draugiem un radiniekiem, ar grāmatu tirgotāju Renheru Jelgavā un daiļdārznieku Vāgneru Rīgā. Laiku pa laikam pienāca garas vēstules no vecā profesora Šūberta – tās bija sirsnīgas, draudzīgas un neizlasāmas. Dienām ilgi mēs ar palielināmā stikla palīdzību mēģinājām tās atšifrēt, lielākoties neveiksmīgi.   

Pulksten septiņos tēvs gāja brokastīs lielajā ēdamistabā. Brokastīs bija glāze piena, sviestmaize un kāds sāļš uzkožamais, svētdienās aukstas pankūkas, kuras tika ceptas katru sestdienu uz pusdienām. Divpadsmitos sekoja pusdienas, tad septiņos vakarā – vakariņas. Tā kā tēvs nedzēra ne tēju, ne kafiju, tad parasti no pusdienām līdz nākamajam rītam viņam nebija citu ēdienreižu. Viņš arī nekad nebija smēķējis. Ja viņš kādreiz izrakstīja/pasūtīja sev kādu jaunu, interesantu augu, tad, mierinādams sevi par izdevumiem, teica, ka smēķētāji jau arī izpūšot naudu gaisā.

Kaut arī ēdiens bija bagātīgs, tad salīdzinājumā ar šodien pieņemto, tas tomēr bija ļoti vienkāršs. Pavasarī ik dienas sparģeļi, bez tam miltu, piena un dārzeņu ēdieni, zivis, vēži, vistas zupa, sivēna un teļa gaļa, kūpināta zoss krūtiņa, desas, šķiņķis, jēra gaļa. Vēlāk sezonā visu veidu dārzeņi. Rudenī pašu konservētais no pagraba un kaltētā veidā lieliskie pelēkie zirņi un dažādas pupas. Rudeņos tika kauts speciāli šim nolūkam barots vērsis, 20-30 jēri, 6 cūkas un tika sagatavoti 10-12 lieli kubli ar skābētiem kāpostiem. No pēdējiem liela daļa pavasarī tika izdalīta apkārtnes iedzīvotājiem, kuri paši savus krājumus jau bija izlietojuši.

Tēvs bija ierīkojis 12 dīķus dažādās pastorāta vietās; no turienes galdā nāca karpas, karūsas, līņi, arī līdakas un vēži. Tēvs ar sevišķu prieku piedāvāja saviem viesiem izvēlēties viņu mīļākos zivju ēdienus. Tad vagaram Valtam (tēva labajai rokai) bija jādodas dīķī iekšā un ar dārza zēnu ziemā savīto tīklu jānoķer attiecīgās zivis. Laiku pa laikam tika rīkoti gājieni uz dzirnavu strautu, lai iegūtu audzējamo materiālu – zivis un vēžus. Abavā ar dubulto makšķernieku āķi ķēra 20 mārciņas smagas līdakas. Venta deva nēģus un lašus; pēdējos šeit kūpināja labāk nekā Rīgā piedāvātos. Nabas un Usmas ezeri deva savu zivju pienesumu: asarus, salakas, Rebse, Wemgallen.

Bija trīs speciāli ēdieni, arī vīns, ko mēs baudījām tikai svētku dienās vai reizēs, kad sanāca Piltenes pulciņš. (4)

Vasaras vakaros kā otro ēdienu pasniedza pienu ar treknu, svaigu krējumu un zemenēm un mellenēm neierobežotā daudzumā. Launagā piedāvāja knapsieriņu (cilindrveida neliels sieriņš no biezpiena, skāba krējuma un ķimenēm) ar sīrupu, augļu sulu, skābu krējumu, salātus ar paniņām; vasarās pēcpusdienu galdā bieži bija melleņu vai ābolu kūka, taču bez tējas vai kafijas. Šos dzērienus nedabūja arī neviens no jaunajiem ļaudīm, kuri pie tēva mācījās lauksaimniecību. Bija spēkā vienošanās, ka dzer tikai pienu. Ja mēs rūgušpienu baudījām ar kanēli vai cukuru, tēvs to uztvēra kā nepieļaujamu greznību. Tad dabūjām dzirdēt: “Ja tev rūgušpiens par skābu, tad ņem taču svaigu pienu!” Mans brālis, jau students būdams, mājās nedrīkstēja dzert alu un smēķēt, kaut arī tēvs sev un saviem ciemiņiem pastāvīgi lika piegādāt Bavārijas alu no Talsiem – tolaik vienīgās alus darītavas apkārtnē. Viesiem tika piedāvāts ari labs, pašu gatavots šņabis un cigāri. Vēlā rudenī un ziemā cepa veģus – nelielas piena maizītes, kuras tēvs ņēma līdz savos “lūgšanu braucienos” (5) pie skolas bērniem, bet kuras arī mēs labprāt baudījām – jo sevišķi tāpēc, ka tās tika ceptas katru dienu svaigas.

Kalpu galdā parasti bija skābputra, cūku pupas, zirņi, kartupeļi ar siļķi, speķis, sviests un rupjmaize, piena zupas. Ceturtdienās un svētdienās arī žāvēta cūkas vai aitas gaļa. Pie tam svētdienās, kad ēdājiem pievienojās vairāki (pagasta) nabagi, cienastu pasniedza lielos daudzumos. Kad sparģeļu laiks bija garām, tad to vietā stājās ziedkāposti, zirņi, burkāni, svaigi salāti un jaunie kartupeļi. Tēvs bija vienīgais, kurš audzēja bumbuļu kārveles (Kerbelrüben) un piegādāja tās ķeizara virtuvei, saņemdams – ja nemaldos – 50 rubļus par sešarpus (Liespfund) kilogramiem. Viņa dārzā auga arī tomāti, taču tos vēl neviens neprata lietot. Sakņu un garšaugu dārzs parasti izraisīja namamāšu apbrīnu un sajūsmu, tēvs viņām arī varēja visu sīki paskaidrot. Lopus vasaras naktīs parasti laida ganīties apmēram trešajā daļā dārza, tāpēc tur gandrīz nemaz nebija nezāļu, un augsne, iesākumā vai tīra smilts, tika būtiski uzlabota. Reiz tēvs lika 30 zaldātiem pārrakt zemi dārzā, tādējādi smilts beigās atradās virspusē un labā, bagātīgā zeme lejā; līdz ar to raža dubultojās. Zaldātiem parasti nedeva vis šņabi par atalgojumu, taču viņus bagātīgi pacienāja.

Pret sievietēm tēvs izjuta dziļu cieņu, es pat teiktu, ka zināmu godbijību, un vērtēja viņas krietni augstāk par sava dzimuma pārstāvjiem. Sievišķības un mātes ideālu viņš saskatīja savā vedeklā un savā paša mātē un bieži stāstīja mums, ka bībele uz viņu atstājusi vislielāko, paliekošo iespaidu, kad viņš 7-8 gadu vecumā to lasījis priekšā savai mātei.

Modes parādības apģērbā kā tādas tēvs nicināja. “Lapseņu vidukļi” viņam bija pretīgi, arī tumšas, melnas krāsas apģērbs viņam nepatika, taču ļoti gaiši, gaisīgi audumi viņa uztverē saistījās ar uguns bīstamību. Par skaistu viņš uzskatīja augsto vidukli sieviešu tērpos – tādu, kāds bija pieņemts ķēniņienes Luīzes laikos. Tomēr viņš bija iecietīgs šajos jautājumos un mēdza teikt: “Cilvēka griba un izvēle ir brīva kā debesu valstība”.

Tēvs ļoti mīlēja arī svešu ļaužu bērnus un izrādīja pret viņiem patiesu interesi, jo sevišķi pret zēniem. Viņš pats iepazīstināja bērnus ar visiem dārgumiem dārzā un citur saimniecībā, pacienāja tos un ar vārdiem “Nu, draugs, tagad nāc līdz!” veda pie zelta zivtiņām dīķī.

Neskatoties uz mūsu mājas savrupo raksturu, tajā pulsēja patiesa dzīvība – arī pateicoties plašajam radinieku lokam. Ugāles pastorātā pie sava dēla Karla dzīvoja vecā Luīzes tante, doktora Blēzes kundze (tēva māsa). Mans tēvs bija izaudzinājis viņas dēlu un mīlēja to kā savu paša bērnu, pretī saņemot tādu pašu mīlestību un pilnīgu uzticēšanos. Diemžēl tēvam nācās piedzīvot Karla nāvi un viņam bija liegta iespēja izpildīt mirstošā pēdējo vēlēšanos – saņemt Svēto vakarēdienu no sava tēvoča rokām, jo tēvs ieradās dažus mirkļus par vēlu.

Irbē dzīvoja veconkulis, mācītājs Ernsts Kupfers. Viņa dēls Viktors (vēlāk birģermeistars Tērbatā) savulaik tika mācījies lauksaimniecību pie mana tēva. Reiz tēvs sūtīja Viktoru dārzā šaut zaķus, taču tā vietā zēns/jauneklis (?) bija vērojis zvaigžņotās debesis un izdarījis astronomiskus aprēķinus. Tēvs novērtēja šo un citus Viktora talantus, tāpēc sūtīja viņu atpakaļ uz Irbes pastorātu ar vārdiem: “Kurš prot lasīt zvaigznēs, tam nav jārokas pa zemi”.

Mans brālis bija mācītājs Kabilē; Rendā tēva brālēns Pernics; Sabilē arī attāls radinieks Kupfers; Cīravā tēva svainis Volters; Ēdolē tēva māsīcas vīrs Macevskis; Salgalē brālēns Konradi (dzejnieka Panteniusa vectēvs); Bātā (māsas vai brāļa) dēls Hakers; Muižciemā brāļa dēls Aleksandrs Bitners; Lestenē mācītājs Karls Kupfers, otrās pakāpes (māsas vai brāļa) dēls; pirms viņa turpat brālēns Vatsons. Graudupes īpašnieki bija brālēns un māsīca Adolfi; Jelgavā dzīvoja radinieki Macevski un Kruzes (vecā profesora kundze Kruze bija viņa māsīca); Ventspilī brālēni tirgotāji brāļi Kupferi un jaunības draugs Šrēders (kurš vai katrus svētkus pavadīja pie mums); tuvējā Piltenē draugs valsts sekretārs Zigfrids un mācītājs Hugenbergers; Kuldīgā bralēns Ulrihs Štavenhagens un māsīca Remane; Kandavā Vaksmuti. Mācītāja kundze Kristīne Bernevica bija tēva brālēna Evalda Kupfera meita, mācītāja kundze Auguste Bernevica Jaunmuižā bija viņa māsīcas Pantenius meita. Ar mācītāju Kavallu (Johans Heinrihs Kavalls (1799-1881), mācītājs Puzē. Visu savu brīvo laiku veltījis dabaszinātnēm, jo sevišķi Baltijas jūras provincēm. Viņam piederēja apjomīgas kolekcijas, viņš bija daudzu zinātnisko apvienību biedrs.) tēvu saistīja kopīgas intereses. Sava brauciena laikā uz Vāciju tēvs bija nodibinājis daudzus kontaktus un vēlāk sarakstījās ar šiem cilvēkiem. Studējis Hallē un Jenā, saticies ar Gēti. Tikai 70 gadu vecumā izlasījis “Faustu” un par to rakstījis Viktoram Kupferam, kurš savukārt doto faktu komentējis sekojoši: “Tas vecais Zlēkās taču ir viens velna zellis!”.

Ziemā drīz pēc diendusas tēvs aizdedzināja uz galda divas tauku sveces un mums bija jālasa viņam priekšā – nekādu vieglo literatūru vai romānus (izņemot vienīgi “Tēvoča Toma Būdu”), bet gan izglītojoša satura darbus. Botānika, ceļojumu apraksti, astronomija, pasaules vēsture, arī Johannesa Millera sacerējumi medicīnā. Kāds romāns, kurā tika stāstīts par maltiešu bruņinieka dēliem un viņu mīlas dēkām, tika turēts aiz atslēgas; ja nu atslēga nonāca mūsu rokās, mēs šo literatūru vai rīšus aprijām. Līdzās lasīšanai tēvs kopā ar dārza zēniem šķiroja augu sēklas, arī graudus. Tika darināti zvejas tīkli, iesietas grāmatas, līmētas aploksnes un veikti līdzīgi darbi.

Līdz deviņiem tika paēstas vakariņas un tēvs tūlīt devās pie miera. Tad sākās mūsu, bērnu, brīvā dzīve. Kopā ar brāli Karlu mēs pēc sirds patikas sarunājāmies ar tobrīd mājās esošajiem viesiem, kaimiņiem un mājiniekiem. Pie pēdējiem piederēja Henriete Štēras jaunkundze, kura vadīja saimniecību mūsu mājā (mana māte mira, mani dzemdējot). No kaimiņiem jāpiemin manas bērnības draudzenes Betija un Emilija Verbī, tēva audžumeita Luīze Vatsone un Emils Kupfers, kurš mācījās pie tēva lauksaimniecību un vēlāk kļuva par muižas pārvaldnieku Popē. Dažkārt mums piebiedrojās radiniece  Auguste Bitnere (vēlākā mācītāja Millera kundze Rīgā) ar saviem brāļiem un māsu Annu. Mani bieži apciemoja mana labākā draudzene Marija Gintere, laulībā Frizendorfa.  

Kārtis spēlēt drīkstējām tikai tad, ja droši zinājām tēvu guļam, jo viņš tās pagalam necieta. Tāpat arī cilvēkus, kuri piekopa kāršu spēles netikumu. Ja mēs izbraucām ārpus mājas, tad deviņos vakarā noteikti bija jāatgriežas – respektējot zirgus un kučieri. Lai mēs vispār nesāktu interesēties par blēņām, tēvs izdomāja mums saprātīgas nodarbes. Vingrošanas un deju skolotājs Vaksmuts ierīkoja mums vingrošanas rīkus kādā muižas telpā. Mēs drīkstējām jāt ar zirgu, ik dienas braukt uz Ventspili peldēties, audzēt baložus un aprūpēt vistas, vienu zaķi, stirnu un ērgli. Trīs suņi – Šnips, Šnaps un Šnurrs -, kā arī kaķis Bazlorums bija vispārējie mīluļi. Taču vai! mums, ja uzdrīkstējāmies tiem kā kārumu piedāvāt baltmaizi vai jebko no cilvēkiem paredzētā ēdiena. Viņi dabūja tikai kaulus, piena pārpalikumu, atliekas no kalpu galda, taukainā trauku mazgājamā ūdenī izmērcētas maizes garozas. Tāpat tos nedrīkstēja saukt cilvēku vārdos un ļaut viņiem sēdēt uz krēsliem. Pastaigās mūs pavadīja pieradināts auns, vārdā Raške. Mēs labprāt paslēpāmies aiz kāda koka un vērojām, kā Raške, izmisumā blēdams, skraida uz visām pusēm, līdz beidzot pamana mūs. Kādu laiku sevišķu baudu mums sagādāja elektrības mašīna (elektrostatiskais ģenerators) – neskatoties uz dažu labu iegūtu sitienu. Mūsu aprūpē bija dažas dobes dārzā un mēs drīkstējām no tām raut ziedus un vākt augļus, kad tēvs bija atļāvis. Šeit bija spēkā stingrs noteikums: nekas, kas vēl nebija gatavs un nobriedis, nebija ievācams. Pirmos gatavos ķiršus un zemenes mēs lasījām priekš tēva; tā bija goda lieta – neapēst nevienu ogu, tikai pasmaržot! Melones netika audzētas mūsu patēriņam, kaut gan pa gabaliņam dabūjām nogaršot arī tās. Arī vīnogas nebija mums domātas, tās sūtīja saslimušajiem draugu un radinieku lokā. Tāpat bērzu sulas – dārgā cukura dēļ, kurš kopā ar rozīnēm, citronu un apelsīnu mizām tika pievienots sulām pirms raudzēšanas – mēs varējām nobaudīt tikai tad, ja pieaugušie kaut ko bija atstājuši pudelē. Apelsīni un šokolāde tika sadalīti sīkos gabaliņos. Tikai pieaugusi es dabūju veselu apelsīnu vai veselu tāfeli šokolādes.

Tēvs vispār no dārza neko nepārdeva, kaut gan tur auga pāri par 300 augļu koku; tad nu lielais ražas apjoms izvērtās par grūtu uzdevumu. Augļus vajadzēja šķirot, mizot, žāvēt, vārīt vai kādam nosūtīt. Šajā laikā mēs nedrīkstējām nodarboties ne ar ko citu. Brīnišķīgās plūmes – tādas es vairs nekad neesmu baudījusi – varēja tikt izmantotas vismazāk, jo tās ātri bojājās. Bija reizes, kad no rīta mēs atradām dārzā veselu klājienu kritušo augļu. Renklode, Katrīnas plūmes, aprikozes, lielas sarkanas franču izcelsmes un vietējās (Bitnera) savvaļas šķirnes. Tādas parastas kā dzeltenās olu plūmes, Mirabelles un sīkās zilās plūmītes nav pat pieminēšanas vērtas. Baltie, sarkanie un pelēkie bumbieri, vasaras un ziemas bergamots, Napoleona bumbiere un vēl citas šķirnes varēja saglabāt diezgan ilgi, pa daļai pagrabā, taču daudzas no tām bija jānotiesā pēc iespējas ātri. No ābolu šķirnēm Grāvenšteins bija tik izcils, ka citas pat nepieminēšu.

Tikpat vienkāršs kā visa iedzīve bija arī tēva apģērbs: veļa no pašausta audekla, goda svārki – tikai viesu laikā, vilnas zeķes, zili lina kabatlakati, no rītiem filca čības .

Rotāta egle un daudzas dāvanas Ziemassvētkos nebija viņam pa prātam. “Tādas spēlītes”, kā viņš mēdza teikt, neļāva izpausties svētku nopietnībai un mazināja to nozīmīgumu. Viņš bija dabas draugs, tāpēc simtiem eglīšu nociršana, lai tās pāris dienu garumā, spožām mantiņām apkarinātas, spēlētu necienīgu, pretdabīgu lomu, viņam bija augstākajā mērā nepieņemama. Būtu taču saprātīgi Kristus dzimšanas svētkiem izmantot skujeņus puķu podos – vēlāk tie var palikt uz verandas un tad atrast pastāvīgu mājvietu dārzā vai parkā.

Greznošanos kā tādu viņš pavisam nepieņēma, arī mūsu apģērbs bija gandrīz vai nabadzīgs; jāsaka, ka šis apstāklis man jaunībā sagādāja daudzus rūgtus brīžus. Mūsu saimniecībā bija vienpadsmit pašu audzēti zirgi, taču tēvs pat 70 gadu vecumā pie jebkura stāvāka paugura kopā ar mums izkāpa no ratiem. Pēc katrām 3-4 nobrauktajām jūdzēm zirgus baroja.

II

Vēlos veltīt dažus vārdus diviem cilvēkiem, kuri daudzu gadu gaitā bija piederīgi mūsu mājai un izpelnījās sirsnīgu bērnu mīlestību. Vagars Valts, tēva atbalsts visos darbos ārpus mājas, ar nemainīgu pacietību un draudzīgu humoru sniedza mums izpalīdzīgu roku visos mūsu pasākumos. Nenoguris viņš palīdzēja uzkāpt zirgā un tikt no tā lejā, kad sienu un nopļauto āboliņu veda mājās; meklēja zemes bišu medu; ar vienu roku cieši turēja ragavas, lai tās neapgāztos un mēs neizkristu sniegā, kamēr ar otru vadīja zirgu; savāca un uzglabāja mūsu izmētātās lietas; izgrieza mums ripu sišanai.

Sekojot mūsu lūgumam, viņš “cīnījās” ar visām piecām mājas kalponēm uzreiz – viņām gan izdevās Valtu pacelt, taču tās nevarēja viņu nosviest zemē. Visvairāk Valts mūs sajūsmināja, kad viņš Ziemassvētkos veda mūs mājās no Jelgavas. Valta sieva bija modere – atbildīga par govju stalli un visu piena saimniecību, arī par mājputniem – vistām, pīlēm, zosīm un tītariem. Kā 10-12 gadus veca meitene viņa tika pieņemta un apmācīta visos mājas darbos; šādas mācekles bija vairākas un, ja kāda no vecākajām kalponēm izpalika, tad meitenes jau prata strādāt viņām uzticētos darbus.

Pavisam pastorātā bija 16-17 kalpu. Trīs zemniekiem, kuri bija pakļauti pastorātam, bija pienākums uz sava rēķina sūtīt darbā trīs kalpones, vienu mājas kalpu un divus strādniekus ar četriem zirgiem. Tomēr tēvs siena laikā pieņēma tik daudz algādžu, ka pie galda sēdēja 25 cilvēki. Pie kalpiem var pieskaitīt arī galdnieku Cionu, jo viņš pie tēva strādāja cauru gadu. Tēvs viņu vienmēr sveica ar vārdiem: “Ciona žēlojas ar izbailēm un sāpēm” (bībeles citāts, acīmredzot). Cions bija ļoti nabadzīgs, taču vienmēr labā noskaņojumā. Skroderis Māls un kurpnieks Štrāls dzīvoja kaimiņu māju saimēs; Štrāla apavi mūs visus apgādāja ar varžacīm uz mūžu. Gandrīz ikdienišķs viesis bija vecā Paulīne. Piektdienās, kad kūla sviestu, Paulīne jau uz pusdienlaiku bija klāt un palika līdz brīdim, kad tika piepildīti viņas līdzi paņemtie piena trauki – acīmredzot, šo krājumu pietika līdz nākamajai piektdienai.   

Tas pats, ko sacīju par Valtu, attiecās arī uz no skata vienmēr svaigo, tīro un veselīgo istabmeitu Grietu. Ne vienu, ne otru no viņiem nekad neredzēja sliktā garastāvoklī, sadusmojušos vai drūmu – vienmēr viņi bija priecīgi un gaišu prātu. Grieta pieņēma mūsu bērnišķīgās izdarības, nekad mūs nenodeva un nenosūdzēja, bet attaisnoja, ja tikām pieķerti kādas blēņas darot. Viņa patiesi priecājās par ciemiņiem, jo sevišķi par bērniem, kaut arī nesaņēma no tiem nekādu dzeramnaudu. Grieta sagaidīja viesus, ģērbusies Zlēku apvidum raksturīgajā tautas tērpā, tīrā un skaistā. Protams, visi ciemiņi viņu jo drīz iemīļoja.

Noteikti ir jāpastāsta par “dārza zēniem”, bez kuriem mūsu māja nemaz nav iedomājama. Parasti viņi bija skaitā trīs, taču pa laikam arī četri vai pat pieci – par izmisumu mūsu saimniecības vadītājai, kurai nācās domāt gan par ēdienu, gan apģērbu šiem bērniem. Ja kāda nabaga atraitne lūdza par savu dēlu, tēvs nespēja atteikt. Ar noteikumu, ka viņš drīkstēs zēnu arī sodīt pēc sava prāta. Tas tad notika tēva istabā aiz slēgtām durvīm; ne gluži ar rīkstēm, bet ar tamlīdzīgu “instrumentu”. Taču tēvs par to nekad nerunāja. Vai nu vācu vai nevācu izcelsmes, zēni ēda pie saimes galda. Viņu galvenais uzdevums bija darbs dārzā stingrā tēva uzraudzībā. Bez tam viņi uz maiņām katrs vienu nedēļu muižā ik dienas saņēma pienākušo un nodeva nosūtāmo pastu; vēl viens uzdevums bija trīs reizes dienā nolasīt termometru rādījumus kalnā (?!-23). Tādi bija balts, melns, sarkans, zaļš un zils, to rādījumi nekad savstarpēji nesaskanēja, un turpat mērīt lietus/nokrišņu daudzumu. Zēni apkalpoja tēvu un mūs, viņiem bija arī jāķer peles un žurkas. Par vienu noķertu peli zēni saņēma 1 kapeiku, par žurku vienu vērdiņu (aptuveni 1,5 kapeikas jeb 3 feniņus. Pēc krievu naudas vienību ieviešanas Kurzemē vajadzēja vēl ilgu laiku, līdz sadzīvē pārtrauca lietot vecos naudas nosaukumus – dālderis; guldenis; zekseris jeb pusgrasis; Fünfer jeb piecnieks; Düttchen jeb poļu trīs graši; vērdiņš). Ziemā viņi apmeklēja skolu, sēja zvejas tīklus, kurināja krāsnis. Pie katras krāsns bija jāstāv klāt līdz izdzisa uguns – vecā koka māja bija tik sausa, ka pastāvēja augsta ugunsbīstamība un tēvs, kaut kur izbraucot, vienmēr bija gatavs vairs neieraudzīt savu mājokli. Taču atgriežoties un atrodot visu neskartu, viņš iesaucās: “Māja vēl stāv!”. Pēdējos dzīves gados tēvs atbrīvojās no šīm bailēm un teica: “Ja māja un iedzīve nodegtu, tad tam arī būtu sava jēga”. Viņš pats gan nebaidījās no negaisa, taču mums pārējiem, ja naktī tāds atgadījās, bija jāceļas un jāapģērbjas.

Taču par atsevišķām lietām viņš jau laikus tika parūpējies, jo sevišķi tas attiecās uz baznīcas grāmatām. Māja bija sena, bet mums tajā nekad nebija jāsalst. Termometra rādītājs nekad nenoslīdēja zem 14 grādiem pēc Reomīra (10 ⁰R = 12,5⁰C) un ko nozīmē apsaldējums, es uzzināju tikai dzīvojot pilsētā. Dārza zēnu atalgojums bija apģērbs un ēdiens, taču neizpalika arī izklaides. Katram no viņiem tika iedalīti ērkšķogu un jāņogu krūmi; augļu dārza raža viņiem bija jāievāc, taču paši to nedrīkstēja piesavināties, bet tēvs pēc darba beigām kaudzēm vien izdalīja  zēniem šos labumus. Tāpat sestdienās kalpi saņēma augļus un nesa tos saviem bērniem uz saimi. Droši vien tāpēc mūsu dārzos nekad netika zagts. Svētdienu pēcpusdienās zēnu rīcībā tika nodota mazā plinte zvirbuļu šaušanai. Viņi drīkstēja peldēties smēdes dīķī, doties kopā ar mums izbraukumos un ziemā slidināties ar ragaviņām no kalna. Tēvs ar visiem sarunājās vāciski (ar sirdi un dvēseli viņš iestājās par latviešu ģermanizāciju) – neskatoties uz pārpratumiem, kurus izraisīja valodas nezināšana. Meli un zādzības tika bargi sodīti, taču tikai divas reizes, trešajā reizē vainīgo atlaida (padzina). Parasti gan tik tālu nenonāca. Mēs nepazinām izteiktu šķiras apziņu, kura nodarījusi tik daudz ļaunuma mūsu skolās un veicinājusi ļaundarīgas nelietības izpausmes; zēni uzmanīja viens otru un, ja nu gadījās nopietnākas domstarpības, darīja tās zināmas tēvam. Viņš tad varēja lemt taisnīgu spriedumu, sodīt vai būt žēlīgam un saprotošam. Tādā veidā viņam izdevās tos apmēram 50 zēnus, kurus audzinājis, izveidot par kārtīgiem cilvēkiem – viņi vēlākos gados tēvu apciemoja un pateicās viņam. Viens no zēniem vēlāk iestājās kāda Kurzemes aristokrāta dienestā, kopā ar savu kungu ceļoja uz Itāliju un palika tur vairākus mēnešus ilgi. Pēc atgriešanās mājās viņš apmeklēja tēvu un stāstīja par saviem iespaidiem. “Kā gan tu varēji tur saprasties, ja neproti itāļu valodu?” tēvs vaicāja. “Es biju klāt, kad jūs mācījāt savam dēlam latīņu valodu, un abas ir tik līdzīgas!” Pēc tēva domām, jaunais cilvēks bija izcils, savu talantu neīstenojis valodnieks.

Mūsu laikabiedri bija Johans un Heinrihs (bez uzvārdiem); pirmais no viņiem oriģināls tips, kurš mūs izklaidēja ar stāstiem par saviem neparastajiem piedzīvojumiem, naivi un atklāti dalījās ar domām un jūtām. Mans brālis, atgriezies no studijām Tērbatā, mācīja Johanam paukoties un ievainoja viņu. Uz brāļa atvainošanos viņš atbildēja: “Nekāda vaina, jaunais kungs! Kad cilvēks iekarst, tad jau pārrēķinās.” Reiz viņš bija kaut kur pārrakstījis garu dzejoli par pasaules radīšanu, ar nobeiguma vārdiem:

“Un šīs skaistās pasaules vidū

Viņš ielika veco Ādamu.”

Reiz pagalmā izskrēja norāvusies govs, tai cieši pie astes pieķēries Johans tika svaidīts šurpu turpu. Uz jautājumu, kāpēc viņš tā dara, Johans atbildēja: “Ja gribi kārtīgi izskraidīties, tad vislabāk tas izdodas ar govs asti.” Iesvētāmo ticības mācības laikā tēvs jautāja: “Bērni, kāpēc dzeršana – piedzeršanās – ir grēks?” Neviens neatbildēja. “Nu, ko tad dara, kā uzvedas piedzērušais?” Uz to Johans izsaucās: “Viņš guļ žogmalā.” Tēvam bija ne pārāk laba dzirde, tāpēc viņš saprata, ka piedzērušais strīdas, kašķējas – un nekad neuzzināja, ko patiesībā teicis Johans. (Vārdu spēle vācu val.: Zaunkant = žogmala, zankt sich = strīdas, kašķējas.) Kāda bijusī istabmeita uzrakstīja sevišķi uzjautrinošu vēstuli Štēras jaunkundzei. Mans brālis, arī to izlasījis, vaicāja: “Kas ir Schenkschaff?” Štēras jaunkundze atbildēja: “Bufete, trauku skapis.” Tajā brīdī istabā ieskrēja Johans ar vārdiem: “Neticiet viņai, jaunais kungs! Tā bija īsta aita, ko saimnieks viņai uzdāvināja, es pats viņai to nodevu!” (Vārdu spēle vācu val.: schenken = dāvināt, Schaf = aita.) Vissirsnīgāko tēva atzinību Johans ieguva par to, ka, agrā rudens rītā piecēlies, viņš devās uz ozolu birzi lasīt zīles – tēvs tās lika lietā kartupeļu vietā. Tas tika darīts, lai kaut mazliet palīdzētu ļaudīm. Tēva cūkas nu baroja ar zīlēm, ne ar kartupeļiem. Johans to darīja savas mātes labā un daudzi nabadzīgi skolas bērni sekoja viņa piemēram.

Tēvs vispār viegli ieguva draugus, “ar netaisnā mamona līdzekļiem”. Kad 1856. gadā Zlēkās ieradās kavalērija, izrādījās, ka tēva kartupeļu un āboliņa lauki robežojas ar māju, kurā bija izmitināti kareivji. Tēvs paredzēja, ka raža ies zudumā, tāpēc uzaicināja kādu no virsniekiem un parādīja viņam kartupeļu laukā robežu, līdz kurai tas tiek nodots kareivju rīcībā. Tāpat viņi drīkstēja ganīt zirgus āboliņa laukā, ar noteikumu, ka pie katra zirga būs kareivis un uzmanīs, lai lauks netiktu lieki izmīdīts. Tad nu šis lauks pastāvīgi bija zirgu un cilvēku pilns – kopumā, ja pareizi atceros, tur bija kādi 150 kavalēristi. Kareivji strikti ievēroja tēva noteikumus un bija viņam sirsnīgi pateicīgi par to, ka nav jākrīt zagšanas grēkā – vienlaicīgi apzinoties, ka nebūtu spējuši turēties pretī tādam kārdinājumam. Kad Grieta man to visu pastāstīja (es jau biju precējusies un prom no tēva mājām), es teicu: “No tā āboliņa līdz pļaušanas brīdim nekas nebija palicis pāri?”- “Gluži otrādi, tas bija kuplos ziedos uz otro pļaušanu. Arī kartupeļu raža bija neparasti bagātīga. Tas jau mīļā Dieva nopelns!”, viņa pārliecināti piebilda.

Kad dārza zēnu vidū izplatījās masalas un tēvs vaicāja, uz ko viņiem tagad būtu apetīte, tie viena balsī sauca – pankūkas, pankūkas! Tās nu tika ceptas lielos daudzumos. Starp citu, zēni aplipināja arī mani, un es savukārt savu draudzeni Emiliju M., kura nāca mani kopt slimības laikā. Tēvs jau sakumā teica Emīlijai: “Tas laipni no tevis, ka nāc Lizeti kopt, taču viņa tev pielaidīs masalas.” Emilija ar lielu pārliecību apgalvoja, ka tas gan nenotikšot, un beigās likās gultā tikai tad, kad tēvs stingri pavēlēja. Nu tika darīts viss, lai atvieglotu mums slimības gaitu. Vislabākais tēva lēmums bija uzaicināt pie mums Blēzes tanti. Mana draudzene Marija G. bija atsūtījusi Šillera mīlas vēstules, tās tad tika lasītas mums priekšā. Slimības laiks izvērtās par skaistu laiku.

Diezgan neparasts bija iemesls, kas lika Johanam mūs pamest. Klēts atslēgām bija jāatrodas tēva istabā, taču Johans atrada par labāku tās pakārt pie savas gultas. Kad tēvs prasīja no viņa paskaidrojumus, Johans teica: “Ja jūs man neuzticaties, tad es eju prom.” Pie tā arī palika un Johans aizgāja dzīvot pie mūsu kaimiņa. Tur viņš atkal izstrādāja ģeniālu joku – apzīmēja kaimiņa saimniecības maisus ar uzrakstu “Nozagts J.G.Bitneram”. Uz kaimiņa pārmetumiem viņš atbildēja: “Jūs tak nezināsiet labāk par manu veco kungu”. Johans nomira pirms dažiem gadiem kā dārznieks Puzē. Viņš bija kaislīgs mednieks un, kad 1905. gadā revolucionāri nozaga viņam mīļāko šauteni, pats lēnām nonīka.

Pēdējais dārza zēns, latvietis vārdā Johans, nonāca mūsu mājās kā daļēji paralizēts sīka auguma puisēns (vēlāk izradījās, ka viņam ir epilepsija); tas notika apmēram 10 gadus pirms tēva nāves. Uz tēva nāves brīdi viņš bija izaudzis ne tikai par prasmīgu dārznieku, bet arī par labu, uzticamu cilvēku, uz kuru varēja paļauties; tagad Johans pilnībā pārvaldīja vācu valodu. Uz pāris nedēļām viņš pārvācās pie manis ar nolūku savest kārtībā manu dārzu, tad aizgāja strādāt pie mācītāja Hugenbergera uz Angermindi un – par dziļu nožēlu savam kungam – pēc dažiem gadiem nomira epilepsijas lēkmes laikā.

No kalpiem toreiz neprasīja darbu pāri viņu spēkiem – ne tā, kā tas ir šodien pieņemts. Neviens drudžaini nesteidzās, tieši pretēji – katram bija pietiekami daudz brīvu brīžu, ko pēc izvēles veltīt sev pašam vai citiem. Mums, bērniem, tas ļoti nāca par labu. No tā radās vispārēja labsajūta un, runājot ar vecāka gadagājuma cilvēkiem, saprotu, ka viņi laiku pastorātā atceras kā laimīgu. Grieta, kas jau nodzīvojusi pilnu 91 gadu un ik gadu mani apciemo, bija pie manis pirms diviem mēnešiem uz 1911. gada Ziemassvētkiem. Vaicāta, kāpēc viņa dienesta laikā pastorātā nav atbildējusi uz savu daudzo pielūdzēju aicinājumiem, Grieta atbildēja: “Es zināju, ka nekur dzīve nav tik jauka kā Zlēku pastorātā.” Acīmredzot, toreizējais dzīves veids un literāru romānu (kas iznīcina jebkuras audzināšanas rezultātus!) neietekmēta fantāzija palīdzēja viņai saglabāt bērnišķīgi naivu pasaules uztveri, jo arī vēlākos gados Grieta palika nesaderinājusies un noraidīja dzimumu pievilkšanos kā tādu. Ja tagad Grietai lūdz pastāstīt par viņas daudzajiem kavalieriem, tad viņa to dara ar lielu humora devu. Viens no viņiem uzrunājis Grietu brīdī, kad pats nesis uz muguras pilnu graudu maisu uz dzirnavām, cits uzrunājis Grietu kā savu brūti brīdī, kad abi kāpuši pāri žogam, katrs savā virzienā. Viņa atbildējusi: “Tā es ne mūžam nebūšu, taču laba sieva jums būtu tā vai tā meita”. Šis tad arī paklausījis padomam un pēcāk ne reizi nav to nožēlojis. Tas nebija vienīgais gadījums, kad Grieta puisim ieteikusi kādu meitu. Vēl kāds pielūdzējs apturējis Grietu ceļā uz baznīcu. Tad gan viņa kļuvusi strikta un atbildējusi: “Ko es te runāšu par niekiem, labāk nodziedāšu jums vienu baznīcas dziesmu, ko nesen iemācījos.” Tikai vienu reizi Grieta sajutusi lielu kārdinājumu. Tas notika, kad vecais, bagātais Muižarāju saimnieks nodeva savu saimniecību dēlam un, pārejot vecuma maizē (Altenteil), gribēja precēt Grietu. Viņa atcerējās: “Reiz arī es būtu varējusi staigāt pa puķu pļavu zem ziedošām liepām un ābelēm, klausīties lakstīgalu dziesmās, peldēties Abavā un dzert tās tīro avotu ūdeni. Taču uzzinājusi, ka jaunie saimnieki ir pret tēva precībām, es steidzos sacīt viņam savu “nē”. Tad vecais drīzumā saderinājās ar astoņpadsmitgadīgu meitu, un nu viņa bērni lūgtin lūdza mani kļūt par viņu māti.  Bet es biju pārāk lepna.”

Arī jaunākajā laikā latvieši ir saglabājuši sev raksturīgos paradumus kāzu svinēšanā. Tā, piemēram, Muižarāja dēls savas meitas kāzām nokāva vērsi, sešas aitas, četras cūkas, vairākus sivēnus un daudzas vistas. 15 pūrus (pūrs = 50 kg) miežu izlietoja alus brūvēšanai, astoņas dienas pēc kārtas cepa baltmaizi un četras sievas gatavoja frikadeles kāzu zupai. Svinības turpinājās astoņas dienas, tomēr pāri palika liels daudzums neapēstu gaļas ēdienu. 

Ja šodien Grietai iedodu kādu latviešu avīzi vai grāmatu, ja pastāstu viņai par latviešu jaunākajiem centieniem un nacionālisma reiboni, tad vienīgā viņas atbilde ir: “Lai Dievs nedod!”, un – lai arī savā laikā  piederējusi pie apvidū rakstos izglītotākajiem cilvēkiem – viņa atsakās lasīt kaut rindiņu. (Gebiet) Ar apvidu saprot gan muižas, gan draudzes/pagasta teritoriju kopā ar tā iedzīvotājiem. Nepiederīgos cilvēkus sauca par ārpusapvidniekiem. Lai cik maza ir Kurzeme, tomēr katras muižas zemnieku dialekts un apģērbs/tērps ir atšķirīgs. Tagadējos brīvdomības laikos un skolā iegūto zināšanu ietekmē šīs atšķirības kļūst mazāk izteiktas, taču vēl joprojām ir pamanāmas. Īsti tautastērpi diemžēl ir gandrīz izzuduši.

Latvieši nepieder slāvu tautām – kā tas bieži tiek apgalvots-, bet gan kopā ar lietuviešiem un pilnīgi izzudušajiem senprūšiem veido atsevišķu indoģermāņu valodu grupu. Reiham piederošajiem vācu lasītājiem būs interesanti uzzināt, ka arī Vācijā dzīvo latvieši, un proti Kuršu kāpā;  tur viņi saucas kūri.

Grieta nevar aptvert, ka skaistā ABC-grāmata, kuru tēvs viņai uzdāvināja pirms 80 gadiem un no kuras viņa vēl joprojām veselas lappuses var atstāstīt no galvas, ir pilnīgi izzudusi no grāmatu tirdzniecības. Būtu to iepriekš zinājusi, būtu šo grāmatu glabājusi kā acuraugu. Tagad tā vairs nav nopērkama ne par kādu naudu.

Tādi bija mūsu senie latvieši. Cēla, apdāvināta, mērķtiecīga tauta, apveltīta ar milzīgu gribas un tikumīgo spēku; izturējusi smagus pārbaudījumus un trūkumu; tauta, kura uz savu bērnu rēķina ir barojusi un lolojusi mūsu bērnus; tauta, pret kuru mēs savā augstprātībā un tieksmē pēc pašlabuma esam smagi noziegušies, atstādami to nezināšanā un liegdami tai mūsu vācu valodu, mūsu gara bagātību – neskatoties uz šīs tautas centieniem un lūgšanām (pēc šīm gara mantām) vairāk kā pusgadsimta garumā.    31. lpp.

Ir gājusi zudībā šīs tautas ticība, viņas māksla aiziet no dzīves, viņas apziņa un tikums, valoda un tērpi, pasakas, dziesmas un teiksmas; viņai nav nekā kopīga ar rusificētajiem, pūļa uzkūdītajiem revolucionāriem no mazām un lielām pilsētām, kuri noslepkavojuši tieši tos labākos savas tautas pārstāvjus. Kā lai vispār spētu taisīt revolūciju tauta, kurai pietrūkst izpratnes par tādiem jēdzieniem kā tauta, tēvzeme, brīvība, konstitūcija, nacionālā piederība, valsts, pārliecība, gara attīstība, cīņa un uzvara. Senais latvietis nesaprot pat savu, tagad brutāli izvaroto, valodas karikatūru.

III

Apmēram vienu jūdzi uz ziemeļiem no pastorāta atrodas Kāžezers (Kochsche See), idille meža vidū, no kura iztek dzirnavu strauts (Kāžupīte?). Pa nolaidenām ielejām, garām ozolu vainagotiem pauguriem tas tek uz dienvidiem, uz dzirnavām un kokzāģētavu. Aiz mežsarga mājas tas strauji maina virzienu uz rietumiem un turpina savu ceļu caur ziedošām pļavām un auglīgiem laukiem; strauta augstajā ziemeļu krastā atrodas Zlēku muižas pastorāta ķestera un viņa ļaužu mājoklis. Pie muižas strauta tecējums turpinās caur plašu, sulīgi zaļu ieleju, sauktu par “ezeru”, tad apmēram pēc vienas jūdzes tas beidzas ar ieteku Ventā. Šī ieleja, agrākos laikos īsts ezers, tagad tikai pavasaros un rudeņos piepildās ar ūdeni, dažkārt pārvēršot tuvējo Zlēku muižu par salu. Skaistākā vieta strauta ziemeļu krastā ir pastorāta rija (agrākos laikos tā sastāvēja no kuļamā klona, šķūņiem un tā sauktās “karstās rijas” nekultās labības žāvēšanai). Strauta otrā krastā, sauciena attālumā, atrodas Kaues zemnieku  mājas (das Kaue-Gesinde). Cieši klāt pie mūsu vecās mājas, terasveidīgi pret dienvidiem slīdošs, no strauta šķirts tikai ar gaiļbiksītēm, bezdelīgactiņām un purenēm ziedošu pļavu, plešas pirmais no mūsu dārziem. Otrā dārzā, uz ziemeļiem no mājas, auga vienīgi augļu koki un nedaudz dārzeņu. Pirmā dārza centrā ir egļu lapene – pašu lapeni un viņas apkārtni veido 21 skuju koku suga. Vainags tēva zārkam tika vīts, izmantojot tās visas. Atceros, ka uz tumšo egļu fona brīnišķīgu kontrastu radīja dzeltenā akācija. Egļu lapenes tuvumā paceļas mākslīgi izveidots “kalns”, uz kuru ved ar košumkrūmiem apstādīta eja. No šī kalna redzama visa strauta ieleja. Taču skatienu kā pirmā piesaista daudzkrāsainā ziedošā siena, kas sargā mūs no ziemeļu vēja. Dažādu šķirņu ceriņi, baltās un sārtās vilkābeles, akācijas, mandeļkoki, savvaļas rozes aizsargā mazākos augus – rozes, dzelteniem un sārtiem ziediem rotātos jāņogu krūmus, ābelīti ar sarkaniem ziediem, sudrablapu vītoliņu, zemos spireju krūmus u.c. Šie augi, piekļāvušies ziedošajai sienai, bauda vienīgi dienvidu sauli.

Tālāk redzamas lapegles, dažādu veidu dižegles, mežābele, krūklis, no meža atnesta un iestādīta īve, valriekstu koks, tūjas, vesela aleja ar lazdām, dzīvžogs no sausseržiem – starp tiem kāda sevišķi smaržīga šķirne, kuras zari veido mazu lapeni -, visas Kurzemē sastopamās vītolu šķirnes, ķirsis ar pildītiem ziediem, Alpu rozes krūms mājas augstumā, līdzīgs rozā ziedu kupenai, kā arī daudzi citi augi, kuru nosaukumus es nezinu.

Ceļš uz Abavas muižu ved tālāk uz Kuldīgu; pie pastorāta robežas tas strauji iet uz leju strauta virzienā, sadalot visu ieleju divās daļās. Tad ceļš turpinās aiz dzirnavu strauta tilta (pār kuru trakais Bērs reiz aizveda savu līgavu (7)), aizved garām Ezermežam un Kaue-Gesinde, tālāk apmēram trīs jūdžu garumā ved cauri toreiz vēl neskartajam mežam virzienā uz Rendu. No kalna galotnes ceļu var labi pārskatīt un pamanīt uz tā katru gājēju. Saskatāma ir arī baznīca, muiža, gājēju taka no pastorāta pāri pļavām un laukiem, “ezers”, ķestera un Kaue mājvietas, gleznaini izvietotie nelielie šķūņi, kuros glabājas smaržīgais siens no visas Raggau (Ragavas?34) – kā toreiz sauca strauta ieleju. No kalna virsotnes varēja vērot lecam un norietam sauli, ceļamies negaisu, klausīties daudzbalsīgās putnu dziesmās, kuras atskanēja no Ezermeža. Jau pārkāpis 70 gadu slieksni, mans brālis Kabilē man stāstīja: “Ezermežu es (gara acīm) vēl joprojām saskatu tik skaidri, ka varētu to uzgleznot”.  Patiesi, ja vispār eksistē pasaku mežs, tas varētu būt minētais Ezermežs. Tajā reiz mita lāči, vilki un lūši, arī ērgļi, ūpji atrada dzīvesvietu pamestos bišu kokos (8), ozolos vai tūkstošgadīgās priedēs, kuru stumbri ugunīgi blāzmoja vakara saules staros un divkārt pārsniedza citu koku augumu. Augstas papardes, meža, pļavas un lauka puķes, ogas un sēnes veidoja paklāju zem kājām; pa to staigāja aļņi – Kurzemes un tās galvaspilsētas ģerbonī attēlotais dzīvnieks – līdzās lapsām, stirnām un zaķiem. Sevišķi skaista ir Ezermeža nomale, kad pavasarī bērzi, kārkli, oši, ozoli un lazdas sava gaiši zaļajā plaukstošo lapu tērpā izceļas uz tumšā egļu fona. Taču vēl skaistāka vieta bija pie Peese-Dange 35 (stūris), kur Ezermežs tuvojas Ventai un līdzās esošajai Peese-Gesinde. Šeit Venta, strauji pagriežoties uz ziemeļiem, veido pussalu (kāda tā redzama arī kartēs) apmēram 4000-5000 kvadrātsoļu platībā; skaistuma ziņā tā droši var mēroties ar slavenām un bieži apmeklētām vietām ārzemēs. No augstā krasta iztecēja brīnišķīgi skaidri avoti, pats krasts bija apstādīts ar ložņājošiem un parasti dzīvžogos izmantotiem augiem (kazenājiem, baltajiem vītoliem u.c.), lai pasargātu to no izskalošanas plūdu laikā. Mūžsenas, milzīgas liepas, ozoli, mežābeles, atsevišķas priedes un egles pleta savus zarus pār lazdu, sausseržu, irbenāju, īvju, mežrožu, ērkšķogu, jāņogu un aveņu pamežu. Zemi klāja zemeņu, brūkleņu un citu ogu audze; ziedēja zilās un sārtās vizbulītes, smaržīgās vijolītes, vairāku veidu maijpuķītes, vienzieda sūnactiņas, savvaļas orhidejas, čemuru palēks, lielie zvaniņi, vanagzirņi, ozolīšu saulkrēsliņi, naktssveces un citas puķes. Zlēku ārsts domāja, ka šī vieta būtu lieliski piemērota sanatorijas ierīkošanai – kaut vai brīnišķīgā avotu ūdens un peldēšanās iespēju dēļ. Pirms 30-40 gadiem daļa no meža tika pārdota. Pircējs, kāds žīds, pēc vienošanās nozāģēja visus kokus uz pussalas un ar saknēm izrāva krūmus; darbu gaitā tika izmīdīti augi uz zemes un kādreizējā paradīze izdega nežēlīgajā saules svelmē. Tomēr arī tagad tur vēl saglabājies un aug retais, botāniķiem pievilcīgais kosas paveids Equisetum maximum.

Tēvs bija ļoti muzikāls, viņam bija spēcīga, plaša diapazona balss un jebkuru korāli viņš nospēlēja bez kļūdīšanās. Viņa mīļākie korāļi bija “Nun danket alle Gott”, “Auf Gott und nicht auf meinen Rat”, “Mein erst Gefühl sei Preis und Dank”. Ziemassvētkos: “Dies ist der Tag, den Gott gemacht”.

Ja kāds no skolas bērniem varēja droši un pareizi nodziedāt jebkuru baznīcas dziesmu, tēvs viņam dāvināja dziesmu grāmatu – kaut arī viņa rocība to īsti neatļāva; lai cik pārtikusi bija mūsu mājsaimniecība, tomēr naudas vienmēr bija gauži maz. Tam skolas bērnam jau arī nebija ne graša pie dvēseles, lai samaksātu.

Te man jāpastāsta kāds gadījums saistībā ar garīgajām dziesmām. Tēvs reiz tika ielūgts uz kristībām Zlēku doktorātā. Šoreiz gan tas nebija viņš, bet gan doktora kundzes tēvs, mācītājs Katerfelds no Jaunmuižas, kurš kristīja savu mazdēlu. Tēvam piemita īpašība visur ierasties pārāk agri, bet viņa amata brālis Katerfelds vienmēr kavējās. Tāpat arī šoreiz – tēvs bija jau laicīgi uz vietas, lai kādu stundiņu vēl parunātos ar mācītāju Katerfeldu. Viņš to sastapa pārģērbjoties un vienlaicīgi diktējot savai meitai, doktora kundzei, kristību runu; tad nu tēvs devās pāri pagalmam pie vecajiem Valdmaņiem un tālāk kopā ar tiem pie Gintera (Zlēku muižas finanšu ierēdnis – rentes maksas saņēmējs, arī grāmatvedis), kurš dzīvoja doktorāta apakšstāvā. Teoloģijas zinātņu kandidāts Traugots Katerfelds pats  bija sacerējis garu dziesmu kristībām, tās teksts tika izdalīts visiem klātesošajiem. Tēvs tūlīt palūkojās, kurš baznīcas korālis ir pieteikts dziedāšanai – taču tāds šoreiz pavisam izpalika. Kāda klusa, nedroša balss ieskandināja sacerētās dziesmas melodiju un tēvs pēc paraduma droši un pārliecinoši pievienojās dziedāšanai, pārējie viņam vilka līdzi. Panta vidū melodijas pieraksts beidzās, tāpēc iestājās neglābjams juceklis. Tēvs beidzot atkal atrada pareizo toni, taču pārējie dziedātāji bija pārāk samulsuši un nu viņam nācās kā vienīgajam vilkt garo dziesmu līdz beigām. Tikai mūsu mīļā Štēra ar savu smalko, drebošo balstiņu viņu atbalstīja. Vēlāk tēvs ar sašutumu teica: “Kā gan var nepierakstīt melodiju!” Štēra gan tikai ar asarām acīs spēja atcerēties šo gadījumu.

Arī mūsu latviešus es uzskatu par muzikāli patiesi apdāvinātiem ļaudīm. Viņiem gan nebija pilnīgi nekādu mūzikas instrumentu. Svētdienās spēlēja kokli – ļoti primitīvu cītaras paveidu; vasaras vakaros ārā skanēja taure, tika dejots dūdu pavadījumā. Tautasdziesmas bija sieviešu daļa, taču labības kulšanas laikā arī zēns, kurš dzina zirgus uz riņķi pa kūlu, dziedāja pie sevis vai visu cauru nakti. Parasti viena zirga astei bija piesieta otra zirga galva.

IV

Tas notika pēc kādas skarbas ziemas, kad es pa mājas dienvidu logu pamanīju ezerā ik stundu ceļamies ūdens līmeni un tuvojamies mūsu dārzam. Pēc vakariņām istabā ienāca Valts, lai saņemtu no tēva rīkojumus par nākamās dienas darbiem. Ziņkārības dzīti, viņam sekoja kučieris un dārza zēni. Tēvs gribēja zināt, kas notiek ar tiltu pār dzirnavu strautu. Valts teica, ka ir bīstami, jo ezers kāpj un jau tuvojas dārzam. Tēvs bija norūpējies, kamēr mēs klusībā gavilējām aiz prieka – ja ūdens līmenis celsies līdz dārzam (ir noticis, ka līdz pat mežsarga mājai), tad tiks likta lietā skolmeistara (tautskolotāja) laiva. Tajā mūs vizina līdz Ezermeža malai (kura šajā laikā ir pārāk ūdens piebriedināta, lai tur varētu staigāt), un tālāk līdz S. sētai – šeit mēs skaļi sveicam mājas ļaudis un aicinām mums piebiedroties.   

Skolmeistars Hāns! Viņš bija latvietis, taču audzināts kā vācietis. Gara acīm es vēl skatu, kā viņš piektdienās ved skolas bērnus uz eksāmenu pastorātā. Kopā ar saviem audzināmiem Hāns izturēja grūtus laikus un nodzīvoja līdz 80 gadu vecumam. Viņa sieva slimības dēļ 37 gadus bija guļoša, vecākais dēls nomira no tīfa. Viņš pats uzbūvēja laivu un sasēja tīklus, lai, jūrā zvejojot, gūtu kādus papildu ienākumus. Bieži redzēju viņu staigājam basām kājām. Viņš varēja atnest dzirnavniekam sauju linu un izlūgties par to gabalu maizes. Atceros viņu kā priekšdziedātāju, neskatoties uz plaušu slimības dēļ apgrūtināto balsi. Līdz galējībai sasprindzinātu seju viņš dziedāja baznīcā, pēc tam ļaudis teica: “Gailis atkal skaisti nodziedājis!” (vācu valodā: Hahn = gailis.) Ja kāds atļāvās šādu izteicienu mana tēva klātbūtnē, tas tūlīt tika apsaukts ar vārdiem: “Ak, cik labprāt viņš (Hāns) atteiktos no šī dziedāšanas pienākuma, taču tad viņam nāktos ciest īstu badu!” Arī skolas bērni badojās kopā ar savu skolotāju, jo daudzi vecāki, jeb tikai māte, ja tā bija atraitne, varēja iedot bērniem līdzi vienīgi sausu maizi. Mans tēvs skolas galdu papildināja ar rūgušpienu, un ar tādu pārtiku – vēl arī ar kartupeļiem – skolēni tad iztika veselu pusgadu. Otra gada puse atšķīrās vienīgi ar to, ka rūgušpiena vietā ēda skābputru. Hāna otrs dēls, mana tēva krustbērns, bija viens no dārza zēniem un pilnībā pārvācojās; vēlāk viņš uz ilgiem gadiem šeit kļuva par centīgu, iemīļotu tautskolotāju. Pārkrievošanās Kurzemē atņēma viņam iespēju pildīt savu amatu, tad viņš drīzumā nomira. Viņa pēcinieki pievienojās revolucionāriem; viens no viņiem aizbēga un divus 1905. gadā nošāva soda ekspedīcija.

Ir iestājies pavasaris! Strazdi svilpo, cīruļi gavilē, baloži dūdo un zīlītes sisina. Zied sniegpulkstenīši un vizbulītes, virši ar sīkiem rozā ziediņiem (Erica herbacea). Dzērves ar melanholiskiem saucieniem, meža zosis, izkārtojušās trīsstūros, pārlido ezeram un ielejai, pīles tur jau nolaidušās atpūtai. Bērzu aleja, kas ved uz aku, ietinusies gaišzaļā plīvurā; sudrabvītolu smaržīgajos ziedos pie akas pulcējušās visu veidu bites, viņām piebiedrojas tauriņi. Pakalnā, Ezermeža malā, stārķis ieņēmis savu vietu vecas priedes galotnē. Īgnais skroderis Māls no Kaues ieradies pie mums ar savām lielajām šķērēm un pamatīgu krīta gabalu; viņš piegriezīs un sašūs vasarai lina drānas dārza zēniem. Lopi pirmo reizi izlaisti no kūts; meitas gan mūs, gan sevi salaistījušas gluži slapjas. Pavasarī, pirmo reizi izlaižot govis ganībās, mājas ļaudis kliegdami un spiegdami lej viens otram virsū ūdeni – jo slapjāki tie kļūs, jo vairāk piena dos govis. Vakariņās dod biezu miežu putru – lai būtu biezs krējums. Kučieris iegrūž vienu no meitām dīķī, tā ka viņa mums par šausmām pazūd ūdenī ar visu galvu. Kāda balss iesaucas: “Gulbji, gulbji!” un viss bars caur priedēm skrien uz ezeru. Ak, priedes! Tēva prieks un lepnums, viņš tās sauca par solitūdi. Agrāk tajā vietā bijis smilšu kalns, līdzīgs kāpai, kuru tēvs vēl jaunībā ar smagu darbu un pūlēm apmežojis; tagad tur šalca gandrīz piecdesmit gadus veci koki un dažos no tiem tēvs bija licis ierīkot bišu dores.

Solitūde bija redzama pa tēva istabas rietumu puses logu; skats slīdēja pāri karpu dīķim un garšaugu dārziņam, kurš beidzās pie mūra sienas. Ejot pa ceļu uz baznīcu, solitūde palika pa kreisi; savukārt taka uz muižu veda garām divām vecām priedēm (starp tām bija iekārtas Lieldienu šūpoles) tieši pakalnā pie neliela mežiņa. Lai cik bieži mēs izmantojām šo taku, lai cik daudz mīļu viesu tā pie mums tika atvedusi – par varoni uzskatīja to, kurš tur spēja iet arī tumsā. Taču manam brālim tas bija jādara ik dienas noteiktā stundā, ejot uz Zlēku muižu. Mūsu skolasbiedram G. Vībekam pat četras reizes dienā. Sestdienās vienmēr galdā bija pankūkas un tās bija vienīgās dienas, kad Vībeku varēja pierunāt pusdienot kopā ar mums. Visās citās reizēs viņš teica: “Es jau tā pārāk daudz apēdu pie jūsu tēva.” Cik maz viņš pazina tēvu, cik nežēlīgi no mūsu puses, ka tēvam neatstāstījām šos vārdus!

Ejot gar garšaugu dārziņa mūri, garām dažiem milzīgiem ozoliem, skatam pa labi drīzumā atklājās visa (dzirnavu strauta) ieleja; aiz muguras palika neliela bērzu birztala ar garu solu sēdēšanai. Nedaudz zemāk bija iestādīts sausseržu dzīvžogs, lai pasargātu uzkalnu no pārplūšanas. Sausuma periodu laikā aizturētais un tad atbrīvotais ūdens gāzās pāri dzīvžogam, tā nu veģetācija aiz dzīvžoga – salīdzinājumā ar veģetāciju augšpusē – bija ļoti bagātīga. Tēvs bija ieviesis visu sugu āboliņu un pļavas puķes, sākot ar neaizmirstulītēm līdz pat kazrozēm, un daži augi bija garāki par mani. Sols zem bērziem visiem bija mīļš. No šīs mierīgās, klusās vietas bija lielisks skats pāri ielejai uz brīnišķīgo mežu pretējā nogāzē, uz veco dzīvojamo māju un dārziem ap to, uz tumši zaļo egļu lapeni, uz ezeru, uz taku, kura pāri ūdens aizsprostam veda uz baznīcu. Uz sola varēja sēdēt vienatnē vai kopā ar kādu, lasot vēstuli vai interesantu grāmatu, draudzīgi ar kādu aprunājoties vai baudot saulrieta skaistumu, sestdienas vakaros vai svētdienu rītos. Mēs, bērni, šeit starp viršiem, kaķpēdiņām un savvaļas neļķēm bijām apglabājuši savu iemīļoto gaili un kādu stirnu; tēvs uz šejieni atveda vai katru savu ciemiņu – arī 80 gadus veco Blēzes kundzi. Siltos vasaras vakaros te varēja norunāt tikšanos ar kaimiņiem, no šejienes varēja palūkoties, vai jau neved pastu jeb vai pa taku no muižas nenāk kāds viesis. Tēvam šeit bijušas mīļas un arī nopietnas sarunas ar bērniem un mazbērniem. Šeit sirdis situšās gan priekos, gan bēdās; cerības, noraidījuma pilnas un laimē starojošas acis raudzījušās ielejā. Šī vieta man šķita iesvētīta uz mūžiem.

V

Tēva mīluļi – cielavas un ķauķi – ir atgriezušies! Arī kaņepītis skandina savu brīnišķīgo dziesmu. Tuvojas Lieldienas. Ik dienas atnāk kāds ciemiņš ar olām un vērdiņiem/sīknaudu, piesakās viesi uz svētku vakariņām. Katrs maksā par tām ar vienu olu vai vienu vērdiņu. Saimes ļaudis, zinādami, ka tēvs olas paturēs, bet vērdiņu atdos ziņas atnesējam kā atalgojumu, bieži izvēlas šim uzdevumam kādu nabadzīgu cilvēku, parasti atraitni. Valts priedēs uzkāris šūpoles, aiz krāsns maigā zaļumā tērpušās, saliktas meijas. Jau vairākas nedēļas pirms Lieldienām tika sagrieztas bērzu meijas un mājās, ieliktas ūdenī, novietotas siltumā, lai uz svētkiem tās salapotu. Bērniem sagādāja lielu prieku iespēja piecelties rīta agrumā un pamodināt vēl guļošos mājiniekus, noperot viņus ar izplaukušiem bērziem. Par to bērniem pienācās krāsotas olas.  Tiek meklētas sīpolu mizas, vijolītes, sīki egļu zariņi, brazilkoks (paubrasilia echinata), krāsainas lupatiņas – materiāls olu krāsošanai. Taču tēvs nepieļāva visa šī skaistuma izrādīšanu jau pirmajā svētku dienā – tā viņam bija svētsvinīga un nepiemērota ārišķībām.  

Par ciemiņiem tēvs vienmēr priecājās. Reiz dabūjām brāzienu par to, ka ziemas vakara nokrēslī, atgriežoties no pastaigas, mēs kritām svaigajā sniegā un taisījām “figūras”, kā mēs to saucām – tēvs savukārt bija mūs noturējis par ekipāžu, kas ved viesus. Citreiz – atkal vakara krēslā – pie mājas durvīm apstājās divriči, taču no tiem neviens neizkāpa. Tēvs izgāja ārā. No ratiem atskanēja balss: “Nabaga ceļotājs, kurš netiek pāri Ventai, lūdz naktsmājas!”. Tēvs diezgan dusmīgi izsaucās: “Zigfrīd, tūlīt kāpiet ārā!”. Mūs bieži apciemoja un vienmēr tika mīļi gaidīts ķīmiķis Karls Valters no Rendas – tēva audzēknis kopā ar Karlu Blēzi un manu brāli Frici. (Mans brālis Fricis, mācītājs Kabilē, tēva dēls no pirmās laulības, bija 30 gadus vecāks par mani.) Viena gada laikā es pierakstīju visus mūsu viesus; sadalot iznāca, ka katru dienu ir bijis pa vienam.

Uz Lieldienām viesos bija pieteikušies: vecais Šrēders no Ventspils, mums par lielu prieku tēvocis Augusts Dullo un tante Blēze ar savu mazmeitu Minniņu. Vecais Šrēders – tēva jaunības dienu draugs, kuru izaudzināja mūsu vectēvs – bija mūsu pastāvīgais svētku viesis. Pirmajā dienā viņi abi ar tēvu sirsnīgi priecājās par tikšanos. Otrajā dienā tēvs ar sajūsmu stāstīja draugam par jauniem atklājumiem un izgudrojumiem, par kuriem ir lasījis avīzēs un zinātniskajos rakstos. Vecais Šrēders pret šiem jauninājumiem izturējās ar neticību, apšaubīja tos un pat pieļāva, ka tie ir klaji meli. Šāda attieksme radīja draugu attiecībās jūtamu vēsumu; trešajā dienā, šķiroties, abi sajuta zināmu vilšanos. Taču līdz Vasarsvētkiem tas bija aizmirsts un tikšanās prieks atkal tikpat liels kā Lieldienās un Ziemassvētkos.

Mīļais, vecais, gandrīz pavisam kurlais tēvocis Augusts! Viņš bija vecā Kabiles mācītāja Fridriha Dullo dēls un vēl kā teoloģijas zinātņu kandidāts zaudējis dzirdi. Lai iegūtu iztikas līdzekļus, viņš bija izmācījies par mērnieku un piekopa savu amatu daudzās Kurzemes muižās – savas laipnības un humora sajūtas dēļ ticis muižu īpašnieku iemīļots. Vēl vairāk viņu mīlējām mēs un pagalam saskumām katru reizi, kad šķīrāmies. Viņš mums dziedāja priekšā jocīgas bērnu dziesmiņas.

Un nu mūsu tante! Katru reizi viņa kaut ko atveda līdz – kādu labu grāmatu, jaunu dziesmu, šokolādes tāfelīti, apelsīnu, matu lenti, kakla lakatiņu u.c. Viņas īpašumā bija Šillera darbi, izdoti kabatas formātā (Bertuch, Schillers Werke), tos mēs drīkstējām lasīt. Viņa atdzīvināja visu māju un patiesi mūs iepriecināja. Tēvs pameta rakstāmgaldu tikai uz pāris stundām, kamēr viņa ar saviem rokdarbiem – šūšanu, adīšanu, meistarošanu no kartona – vienmēr bija ar mums un izprata mūsu bērnišķīgās nodarbes. Pateicoties viņai, viesu istaba mājas ziemeļu pusē bija sakārtota, nelīdzenā koka grīda tīri izslaucīta (vai! tam, kurš ar netīriem apaviem pirmais iebrida šajā telpā. Atklātās griestu sijas gan nekad nevarēja tikt notīrītas.). Aukstajā laikā kamīns ar lielajām koka durvīm bija iekurināts (parasti kamīnu izmantoja tikai skalu gatavošanai. Lielākie rudens darbi bija: sanest dārzeņus pagrabā; skābēt kāpostus; sagatavot kartupeļu miltus; kaut lopus; taisīt desas; vārīt ziepes; sagatavot skalus. Skalus izmantoja apgaismojumam; tos gatavoja, atkārtoti iemērcot izkausētos taukos. Pirmo skalu aizdedzinot, vajadzēja jautri, gaiši smieties – tad skals gaiši dega.  Ziemas darbi: vērpšana, aušana, spalvu un dūnu izvērtēšana un apstrāde spilvenos un segās.)  Gultai ar baldahīnu pārklāta zīda sega, tai līdzās saklātas gultas man un Minniņai. Lielā gulta ar baldahīnu vispār bija gultas ideāls, es tajā mēģināju iesprukt ik reizi, kad tante bija piecēlusies; tur varēja gulēt gan krustām, gan šķērsām, un tādu guļvietu es sev vienmēr esmu vēlējusies.

Tieši gultas kājgalī atradās durvis, kas veda uz “auksto istabu”. Tā bija aizslēgta un tajā dzīvoja vienīgi spoki un žurkas. Skaidrs, ka mēs no tiem baidījāmies un neviens nebija gana drosmīgs, lai tumsā vienatnē ieietu šajā istabā. Taču tagad, kad mēs bijām trijatā, turklāt tantes kalpone Dore arī gulēja līdzās, spokiem un žurkām vairs nebija varas pār mums. Taču jāsaka, ka aukstā istaba bija pa īstam neomulīga. Kas tik tur neatradās pusaklo dūres lieluma lodziņu apgaismojumā! Vispirms četri lieli koferi, viens no tiem no ozola koka ar tādām kā dzegām – zinātāji to uzskatīja par stipri vērtīgu; viņa saturu man izdevās izpētīt. Pie sienām karājās kaņepju un linu susekļi un dažādi sieti, vilnas kāršamie rīki, vērpjamo ratiņu spoles, uz grīdas stāvēja šūpulis, veci bērnu ratiņi, ar roņa ādu pārvilkts koferis – ar to vectēvs savulaik Jāņos bija braucis uz Jelgavu, lielas žurku lamatas un citas mantas. Ozolkoka koferī glabājās brīnumainas lietas: lieli smaga sudraba, ar stikla straziem (Glasstein) greznoti Brehzen 46, bronzas svečturi, melnbalti rūtainas sieviešu vilnas sagšas no latviešu tautastērpiem. Tās bija vienīgais aizsargs pret ziemas aukstumu, kaut gan atstāja plecus neapsegtus. Īstenībā visas šīs mantas bija ķīlas, kas bada gados iemainītas pret maizi un graudiem un tā arī palikušas neizpirktas. Vēl koferī atradās daudzi pāri raibu vilnas cimdu – iesvētāmo dāvanas; ar prievītēm (no krāsotas vilnas un balta šķeterēta diega austa šaura apmale) rotāti dvieļi – katras mācītāja laulātās līgavas dāvana.   

Dziļāk koferī gulēja kažokādas, lina audumi, vilna, uzrocis (mufe) no lāča ādas – tik liels kā bērns (Blēzes kundze reiz atveda tēvam takša kucēnu, ietītu šajā uzrocī (9)), kamanu sega no vilka ādas. Virs kofera pie sienas karājas divu baronu Bēru eļļas ģīmetnes jaunos gados; viens no viņiem tika nogalināts duelī Itālijā – šis apstāklis mums iedvesa šausmas. Vēl citi portreti: Fridriha Lielā (tēva mīļākā vēsturiskā persona) karavadonis Teodors Kerners un Vernigerodes grāfiene Štolberga – brokāta kleitā, galvā aube, līdzīga kā mūsu vecvecmāmiņas portretā. Arī viņa stingru un nopietnu skatu lūkojas uz viņas izaudzinātā mūsu vectēva Bitnera daudzajiem maz- un mazmazbērniem. Mūsu vecvecvecāki pēc tam, kad kara laikā zaudēja savus īpašumus Silēzijā, aizbēga uz Vernigerodi un tur drīzumā viens pēc otra nomira, atstādami mūsu toreiz piecgadīgo vectēvu kā apaļu bāreni.

(Vectēvs J.G.Bitners studēja teoloģiju Hallē. Viņa vecākiem nebija īpašumu Silēzijā, taču senajā Ģerboņu sarakstā – Wappenbuch von 1600 – starp Silēzijas dzimtām parādās Bitneru ģerbonis.)

Grāfiene pieņēma un uzaudzināja šo bērnu – iespējams, visbeidzot Hallē, Franku nodibinājumos (Frankesche Stiftungen), jo vectēvs, kļuvis par zinātnieku, 20. gados pretendēja tur uz brīvo  profesora vietu. Taču viņš netika pieņemts un devās uz Kurzemi, kur sākumā kļuva par mājskolotāju Dunalkā, kā atalgojumu saņemot 50 dālderus un vienu pāri zābaku gadā. Mans tēvs arī studēja Hallē un Jenā un daudz stāstīja par turienes sālsraktuvju strādniekiem. Vēlāk divi no tēva mazbērniem sakarā ar studijām atradās Hallē, proti, mans brāļadēls Oskars Bitners un mana meita Elizabete Harmsena.

Tiklīdz aiz sakņu dārza parādās Artmaņa (saimnieks Zlēku muižā; bija tantes Blēzes kučieris, kad viņa ciemojās pie mums vai devās pie savas meitas mācītāja kundzes Ženijas Hakeres uz Bātu)trīs nelielie zemnieku zirdziņi, tēvs iziet uz kāpnēm zem liepām un sit plaukstas, kamēr mēs lēkājam sitienu ritmā. “Labi, mās, ka tu atbrauci!” – “Mīļu labdien, brālīt!”, viņa jau ceļas kājās, kaut gan rati vēl kustas. Cēls stāvs jūraszaļā atlasa apmetnī, svaigo seju ar debeszilām acīm ieskauj balta aube. Atnāk Grieta un palīdz tantei izkāpt, aiz viņas parādās Dore ar matu ķemmju kārbu rokās un ar sarkano lādīti, kurai vienmēr jāatrodas uz krēsla viņas gultas kājgalī. Tur atrodas godos nēsājamā tantes baltā aube ar brīvi krītošām lentām un platām tilla apmalēm, brūnā cukura gabaliņi, šokolāde un citi našķi, ko notiesāt bezmiega naktīs. Reiz tante no lādītes dziļumiem izcēla kāda stalta, izskatīga kunga ģīmetni un asaru slapētā balsī teica man: “Aiznes, parādi savam tēvam un saki, ka šis cilvēks vēlreiz labprāt viņu apciemotu.”

Kamēr tante apsveicinās ar tēvu, mēs steidzamies pie Minniņas. Tante noglāsta mūsu vaigus un matus, ar abām plaukstām satver mūsu sejas un sirsnīgi noskūpsta uz lūpām un pieres. Tēvs apvaicājas par viņas dēlu Karlu, bet mēs jau steidzamies istabā. Uz ēdamgalda smaržo svaigas kūkas, šķīvjos sakrauti raušu un speķaraušu kalni. Vēlāk no pirts atnāk mājas ļaudis spodri sārtiem vaigiem, slapjie mati ietīti baltos dvieļos. Starp viņiem arī Valts. Tēvs nolasa vakara lūgšanu – šoreiz ne tikai mums, bet gan visiem mājiniekiem latviešu valodā. Tikai mēs nevaram skaļi lūgt kopā ar ļaudīm, jo neprotam latviski.

Vakara saule rotājas priežu galotnēs un iekrāso stumbrus, baznīcas tornis guļ uz zeltaina pamata, mēness spoguļojas ezerā. “Minniņ, iesim uz šūpolēm!”- “Mēs vienas pašas un pēc saules rieta? Ne par ko, man bail!” Mēģināt uzaicināt līdznācējos mūsu virēju Gotlību ir veltīgi; vēl pavisam nesen Johans reiz izkrita no šūpolēm, tad viņa bez līdzjūtības noteica: “Kāpēc viņš nevar būt mierīgs, kad ir paēdis?” Taču Grieta nevar pretoties mūsu lūgumam, kaut arī klusējot nošūpo galvu. Johans un Heinrihs parasti ar virves palīdzību iekustina šūpoles – viņi ir gatavi līdznācēji, tāpat arī kalpu meitas.

Arī tos, kuri nebaidās augstuma, tomēr pārņem šermuļi, kad viņi no šūpoļu augstākā punkta lūkojas pāri dziļajai ielejai un ezera spogulim. Lai nu kā, bet ir taču lieliski kā uz spārniem slīdēt cauri pavasara naktij! Tikai tēva istabā vēl redzama gaisma – viņš strādā pie vācu sprediķa. Nu tikai žigli uz mājām, klusiņām noģērbties un gultā iekšā, jo ir jau gluži tumšs un apkārt viss guļ. Taču izrādās, ka nē – no tantes istabas atskan viņas balss, dziedot kādu vēl bērnībā iemācītu dziesmu.

Par spīti strazdu un cīruļu dziesmām, kuras ievijas mūsu sapņos, ir tik jauki vēl pagulēt Lieldienu rītā!  Taču tante jau ir augšā, jau apģērbusies un kā pirmā ierodas lielajā ēdamistabā, atver klavieru vāku un dzied: “Jēzus dzīvs, ar viņu es; nāve, kur nu tavas briesmas?” Kad tante zaudēja acu gaismu, viņa prata no galvas 30 korāļus, varēja tos nospēlēt un dziedāja pat 84 gadu vecumā. (daži uzskaitīti; vajag?)49

Pulksten septiņos tēvs nāk uz brokastīm. Brālis un māsa, abi sangviniķi pēc temperamenta, pat sirmgalvju vecumā saglabāja bērnišķīgu sirdsprieku; nu abi dzīvi sarunājas. Ne reizes es netiku no viņiem dzirdējusi kādu nosodošu vai ironisku vārdu par līdzcilvēku kļūdām un vājībām. Par dažu piezīmi, kuru mēs attiecinājām uz kādas personas skaistumu vai kroplību, mums tika veltīts skatiens, kurš skaidri pauda: “Tas neko nenozīmē, tam nav ne mazākās vērtības.” Šāda audzināšana iemācīja pareizi izvērtēt neveiklos glaimus, kādus mums reizēm veltīja kalpu ļaudis. Tikai pret divām lietām tēvs izrādīja atklātu nepatiku: tie bija meli (arī sabiedrībā pieņemtie) un kāršu spēle.

Sarunai ēdamistabā pievienojas trešā balss. Tas ir mūsu kaimiņš un draugs, ērģelnieks Baumerts, kurš dzīvo Abavas muižā. Jau sešos no rīta viņš devies četras verstis garajā ceļā cauri mežam un viņa mazā, pelēkā ķēvīte droši pārvedusi viņu pār ļodzīgo strauta tiltu. Gaiši un sirsnīgi viņš sasveicinās ar abiem sirmgalvjiem. Baumerts reiz man atzinās, ka septiņas svētdienas no Lieldienām līdz Vasarsvētkiem viņam ir mīļākais gadalaiks. Vispirms jau sniega kušana un gājputnu atgriešanās, tad svaigais koku zaļums un vispārēja dabas atmoda, un visbeidzot dabas pilnzieds putnu kora pavadījumā uz Vasarsvētkiem.

Pulksten astoņos ēdamistabā iestājas klusums; tante atver mūsu istabas durvis. “Ārā, ārā, sirdis un dvēseles, celieties! Tēvs jau aizgāja uz baznīcu, mums arī drīz jādodas uz vācu dievkalpojumu.” Taču mēs zinām, ka tēva rīkojumi parasti nāk stundu vai pat divas par agru, tāpēc nesteidzamies un savā iztēlē mierīgi sekojam viņam ceļā uz baznīcu. Viņš un Baumerts iet pa priekšu, tēvs mīļi uzlūko katru zaļo asnu; Valts seko viņiem, zilā linu audekla somā nesdams baznīcas grāmatas, vēl aiz viņa iet kučieris un dārza zēni. Garām lielajam ozolam un smēdes dīķim, kurā ļaudis karstās dienās peldas, ceļš ved uz leju caur mitro pļavu ar pabērza krūmu. Tālāk jāiet pa gājēju taku starp labības laukiem, izgreznotiem ar mārpuķītēm un magonēm, līdz pašai baznīcai. Tēvs dodas pārģērbties uz sakristeju – uz to ved atsevišķas durvis baznīcas sienā, tādējādi draudze viņu vēl neierauga. Kopā ar Baumertu viņi apspriež šodienas ērģeļu gabalus un ir vienisprātis, ka tempam jābūt samērā straujam, lai ļaudīm nebūtu iespējas ieslīgt liekā trallināšanā. Latvieši dzied no visas sirds un dvēseles, tāpēc dzirdēt dziedam Zlēku draudzi bija īsta bauda.

Protams, ka mēs esam atnākuši par agru, no muižas vēl neviens nav ieradies. Baznīcas velvē, kuru atver reizi divos gados, stāv veco baronu Bēru zārki (daži esot vēl no mēra laikiem); tos var apskatīt caur ierīkoto atvērumu. Tad pievēršamies atkal kaimiņu sagaidīšanai, un tur jau viņi nāk! “Priecīgus svētkus! Kā jums klājas, kad atnāksiet pie mums?”- “Šodien nē, jo tēvs pēc diviem sprediķiem ir pārāk noguris lai ciemotos, taču rīt!” Nu latviešu draudze atstāj baznīcu, starp viņiem daudz pazīstamu cilvēku; noskūpsta roku un – tēvam par prieku – neiegriežas vis krogā, bet dodas taisnā ceļā uz mājām.

Man jāatzīst, ka nekad vairs neesmu dzirdējusi kādu mācītāju ar tādu bērnišķīgu vienkāršību un iekšēju pārliecību sludinām Dieva vārdu sev un savai draudzei, kā to darīja tēvs. Pie altāra, rokas kopā salicis – ne paceltas, ne izplestas –, lūkojoties uz savu mīļo Zlēku draudzi un dziedot svētības vārdus. Viņš pats arī saņēma svētību gan dzīvē, gan aizejot no šīs saules.

Ceļš (braucamais) uz mājām vispirms veda garām “zvanāmozolam” (brīnumains koks, kura zari vienmērīgi plešas uz visām pusēm; kāds no senākajiem Zlēku muižniekiem esot solījis 1000 rubļu tam, kurš pārstādīs ozolu viņa muižas teritorijā. Kad mācītājs, dodoties uz baznīcu, brauca garām ozolam, baznīcā tika zvanīts – no šejienes koka apzīmējums.), tad – pie pagrieziena uz pastorātu – veselai ozolu birzei. Skaistuma ziņā diez vai vēl kaut kas varēja ar to sacensties.  Pirms daudziem gadiem tā tika ar nolūku nodedzināta.

Atgriežoties mājās uz kāpnēm mūs sagaida Grieta, ģērbusies savā Zlēku tautastērpā. Melni svārki ar sarkanu apmali, kājās baltas diegu zeķes un pastalas. (Pastalas – pašu gatavoti apavi no viena gabala nekrāsotas liellopa ādas; ar garām linu auklām, apvītām ap apakšstilbiem, tās turējās kājās. Agrākos laikos parasti nēsāti latviešu apavi, kurus tagad arvien biežāk aizstāj kurpes vai zābaki.) Blūze ar apmalotu apkakli sasprausta ar vairākām saktām, tā pilnībā nosedz rokas un kaklu. Aproces aizpogātas ar divām stikla pogām, kuras kopā satur smalka ķēdīte. Virs blūzes tumšzils kamzolis. Balts priekšauts un gaišs galvas lakats papildina skaisto tērpu. (Godos latviešu sievietes ap vidu vēl aplika plaukstas platuma jostu no misiņa; tā tika sastiprināta ar sānos brīvi krītošu ķēdīti un greznota ar dažādiem rotājumiem.)

Uz klātā galda mūs gaida trauks ar tēva iecienītajām smilšu kūkām. Pēc baudītā cienasta vecākie ļaudis dodas nosnausties, kamēr mēs steidzamies vispirms uz dārzu, pāri divām terasēm, klātām ar baltām, gaiši un tumši violetām vijolītēm – tās aug tik blīvi, ka zāle gandrīz nav redzama. Es esmu dzimusi šajā zīmē (kādā?) un tēvs ir parūpējies, lai ziedēšana nekad nebeidzas: viena pēc otras uzplaukst zalktenes, vizbulītes, prīmulas, narcises, spožlapu sausserdis ar baltiem un ziliem ziediem, kā arī daudzas citas puķes, kas tagad izgājušas no modes – sarkanās un sārti baltās peonijas; dārza neaizmirstule; zemesmandeles ar smaržīgiem ziediem; vilkābeles ar sarkaniem, dzelteniem, baltiem, rozā un tumši oranžiem ziediem.

Pie šūpolēm valda liela kustība, atskan latviešu tautasdziesma, vējā pland šūpojošos meitu priekšauti, lentas, lakati. Ūdens līmenis ezerā vairs neceļas un taka no pastorāta uz muižu atkal ir gājējiem pieejama.

Mājās atskan lūgums: “Baumerta kungs, nospēlējiet kādu deju!”. Valsis un galops tiek dejoti ap ēdamgaldu, jo brīvas telpas ir maz.

Nākamajā dienā nāk ciemiņi. Kā pirmais – Gintera kungs, mūsu uzticamais draugs, tēva sevišķi labi ieredzēts. Viņš nodzīvoja 97 gadus un nomira 1906. gadā. Gadu pirms viņa aiziešanas es viņu apciemoju un vaicāju, kādas ir viņa domas par notikumiem pēdējā laikā. “Tēvu grēki,” atbildēja vecais Baumerts.

Tad nāk Emīlija un Betija Verbī ar savu brālēnu Žanno Valdmani – talantīgu, ļoti pievilcīgu cilvēku; viņš bija jurists un vēlāk pilsētas (rātes) sekretārs (Stadtseketär)  Ventspilī. Viņa māte, vecā Valdmaniete, labprātāk brauc ar savu sirmi, jo tā viņai ir ērtāk. Viņa mīl puķes, grāmatas, mūziku un dziesmas. Ar aizgrābtību viņa ieiet dārzā un jau kādu divdesmito reizi vēršas pie mana brāļa ar jautājumu: “Kārlīt, jūs taču studējat, lai kļūtu par mācītāju?”, kaut arī viņai labi zināms, ka viņš ir mediķis. “Kad es šo visu te apkārt redzu – un jūs spējat no tā atteikties?” Viņas vīrs ir augsta ranga ierēdnis, liekas stingrs un nopietns, arī enerģisks un zinošs; gandrīz nekad nepiedalās sarunās un izpriecās. Kad mēs viesojāmies pie viņiem, viņš pats neēda kopā ar mums, bet gan pasniedza ēdienus pie galda, uzmundrinādams mūs ar vārdiem: “Ņemiet, ņemiet, neaušojieties!”. Kad reiz traks suns iespruka kučiera istabā un paslēpās zem gultas, Valdmanis paņēma savu ieroci, pacēla gultas pārklāju – suns viņam iekoda rokā! – un nošāva dzīvnieku. Valdmanis devās pie ārsta, lika piededzināt ievainojumu un vairs nekad nepieminēja šo gadījumu. Vienīgi tad, kad runa bija par prūšiem, kuri 1812. gada bija Zlēkās, abi vecie cilvēki atdzīvojās un nespēja rimties ar saviem stāstiem. Kur vien laukā tika strādāts – tīrumā, mežā vai siena pļavās -, visur redzēja veco Valdmani uz viņa raibā zirga. Pa to laiku viņa sieva mīlēja sēdēt mājās pie loga, no kura pavērās skats uz zemesceļu gandrīz līdz pašai Ventai, un vēroja katru ienācēju pa muižas vārtiem. Viņai līdzās uz palodzes gulēja kāds šujamais darbs, zem kura paslēpta grāmata. Lasīt viņa drīkstēja tikai tad, ja vīrs to neredzēja – tolaik šāda nodarbe tika uzskatīta par izklaidi, kas traucē strādāt derīgu darbu. Man ļoti žēl, ka nekad nedabūju ielūkoties šajā grāmatā, par kuru Valdmaniete runāja ar lielu sajūsmu. Grāmatas slavināšanu viņa parasti nobeidza ar vārdiem: “Varu tikai teikt, ka pasaule ir apaļa un tajā iet raibi!”. Vispār jau tās lielākoties bija blēņas, ko viņa salasījās savā “lielajā grāmatā”, taču, nepazīstot neko citu, uz viņu tās atstāja milzīgu iespaidu. Bieži mums bija jādzied viņai priekšā dziesma, kuru Valdmanietei bija veltījis kāds viņas sens pielūdzējs, dārznieks. Arī mani viņa satiekot sveica ar dziesmu – “Ak, meitene no laukiem, cik tu jauka, kā pilsētā neviena!”. Viņas pasaule bija istabas augi, būrītis ar dziedātājstrazdu, dārzs ar apiņiem apvītu lapeni un dzeltenām rozēm, bišu stropi – ienākumu avots, lai varētu apmaksāt dēla studijas.

Viņas meitas uzvārds bija Zoltnere (Soltner) un viņas tēvs – ieceļojis zeltkalis – pēdējos dzīves gadus pavadīja pie meitas. Tomēr Valdmanietei bija viena vienīga rota – liels, it kā tīra zelta gredzens, reiz atrasts rokot zemi. Gredzena virsējā daļa izskatījās kā divu atsevišķu auklu vijums, kamēr apakšējā bija vienkārša zelta stīpiņa. Ar lepnumu Valdmaniete izrādīja sava tēva meistardarbu – miniatūru vērpjamo ratiņu ar visiem piederumiem; ratiņš atradās stikla pudelē ar šauru kakliņu. Manam brālim viņa uzdāvināja Lenorchenspiel, arī īstu meistardarbu, kuram īstā vieta būtu muzejā, nevis nevērīgu bērnu rokās. Kad viesojāmies pie Valdmanietes, viņa deva mums rotaļāties ar kaleidoskopu – to tad arī no rokām ārā nelaidām.

Ziemā pie vecajiem Valdmaņiem pēcpusdienās ap četriem sāka kurināt milzīgi lielo, melno podiņu krāsni; tā apgaismoja visu istabu līdz pēdējam kaktiņam. Vienīgais rotājums istabā pie sienas bija lūgšana “Mūsu tēvs” bērza koka rāmī (tagad manā īpašumā) – dēls bija to uzrakstījis saviem vecākiem vēl ģimnāzijas gados. Katra sadaļa rakstīta citādiem burtiem, katrs burts liecina par talantu. Šajā lielajā istabā viņi pavadīja laiku: vecais Valdmanis sarunājās ar Ginteru, krāsns tuvumā sēdēja Valdmaniete ar māsu un tās meitām Emiliju un Betiju – visi gaiši apgaismoti un siltumā, sievietes ar rokdarbiem (adīšanu vai vērpšanu). Tikai ap desmitiem vakarā aizdedzināja sagatavotos skalus, lai dotos uz savām guļamvietām. Kā izdarīga mājasmāte Valdmaniete bija slavena ar savu ziepju vārīšanas prasmi, tāpēc ik rudeni pāris dienas pavadīja mūsu mājās. Mans brālis reiz teica: “Ja man būtu Friča Reitera (Fritz Reuter) rakstnieka talants! Attēlojamo personu jau man netrūkst.”. Un man viņam jāpiekrīt.

Ielejā atskan Vasarsvētku zvani un mēs atkal sēžam uz sola zem bērziem. Vesels cīruļu pulks ir pacēlies virs krāšņi ziedošās pļavas un gavilē. Uz ceļa no Abavas muižas redzami gājēji , tie šķērso strauta tiltu un nogriežas pa kreisi baznīcas virzienā. Ļaudis ir ģērbušies svētkiem; sievietes sarkanos svārkos, baltās sagšās, kas saspraustas ar lielām sudraba saktām, rokās puķu pušķi no krūzmētrām, lavandas ziediem, kumelītēm un peonijām. Meitām galvā vainagi – stīpa ar lentām. Tādi viņi paiet mums garām.

Pienācis vakars. Vienīgi tēva istabas logā vēl ir gaisma.

VI

Jurģos, 23. aprīlī, Kurzemes ceļi pilni ar nomniekiem un kalpiem, puišiem un meitām, kas ar savu mantību dodas uz jaunām dienesta vietām; pirms Jāņiem savukārt visi, kam kārtojami maksājumi jeb kādas citas darījumu lietas, dodas uz Jelgavu. Taču šeit runa ir par Jaunjāņiem, kā tos pie mums sauc, proti, par 12. vai pēc vecā stila par 11. jūniju. Pēc Rietumeiropas kalendāra, pēc kura mēs arī dzīvojām, tas atbilst 24. jūnijam. Tauta un baznīca svētkus svinēja 13 dienas vēlāk, uz Vecjāņiem. Arī tēvs gatavojas doties uz Jelgavu. Savu zamšādas maku, iedarinātu sudraba apkalumā, viņš piepilda ar sudraba rubļiem. Ģimenes draugam Ginteram ik gadus ap šo pašu laiku muižas īpašnieka uzdevumā bija jāved uz Jelgavu un jānodod bankā kādi 20 000 rubļu. Gara, zaļa zīda maisiņa galos, kas pāri mugurai sniedzās no vienas vestes kabatas līdz otrai, tēvs saber sīknaudu. Ar šo izgudrojumu viņš lepojās, jo domāja tādējādi pasargāt naudu no kabatzagļiem. Zobens, kas parasti atradās pie tēva gultas, tiek nolikts ratos pa labai rokai. Četrus aizjūga zirgus jau kādas 14 dienas pirms brauciena pilnā vārda nozīmē nobaroja. Vienu no zirgiem dēvēja par “veco krievu”, jo tas bija pabijis turku karā; zirgam bija saveltas krēpes un kaklā palikusi iešauta lode. Pirmā pietura bija Kuldīgā pie vecā bibliotekāra Ulriha Štavenhagena. Tēvs parasti kaut ko aizveda viņa daudzajiem mazbērniem Kabilē; tā arī šoreiz Meiersona bodītē viņš nopirka rozīnes un mandeļu riekstus. Arī mēs dabūjam nobaudīt šos našķus. Labas riekstu ražas gados tēvs pats salasīja lielu daudzumu riekstu un, atvedis tos uz Kabili, izbēra uz grīdas lielajā istabā. Pie Griķu muižas Kabiles virzienā ceļš bija grūti izbraucams – tikai soli pa solim varēja virzīties uz priekšu pa irdenajām smiltīm. Šādos ceļojumos tēvam vienmēr bija līdz “studentu dziesmu grāmata” (Liederbuch für Studenten), tad nu viņš skaļā balsī dziedāja “Am Rhein, am Rhein”, “Hoch vom Olymph herab”, “Wohlauf noch getrunken” un citas dziesmas. Grāmatas sākumā bija attēloti divi puiši, ģērbti zilās frakās; sakrustotās rokās alus kausi – viņi dzēra tubrālības. Apakšā uzraksts “Brāli, ņem par ķīlu vācu labās rokas spiedienu”. No Kabiles mēs caur Zemīti devāmies uz Irlavu, kur parasti pārnakšņojām. Pa ceļam varēja satikt daudzus dižciltīgos ļaudis un gadījās, ka Irlavā visas naktsmītnes bija aizņemtas. Mans brālis par to izteicās: “Šodien dižciltīgie birst kā no maisa” , un saņēma no tēva stingru aizrādījumu. Ap Jāņiem kurzemnieku dzīve sita augstu vilni tieši Jelgavā. Radi, draugi, paziņas satikās tur pēc gadiem ilgas atšķirtības. Tēvi, mātes, māsas sagaidīja no Tērbatas studentus, arī kāda līgava savu saderēto. Korporeļiem ar zaļi-zili-baltajām zīmotnēm prātā visvairāk bija kuroņu saiets, kas arī vienmēr notika šeit (Kuronen-Kommers).  (Studentu apvienība Curonia, dibināta Tērbatā 1808.) Pirms iebraukšanas Jelgavā pa Dobeles vārtiem pie mūsu pajūga pienāca draudīga izskata vīrs uz ar dzelzs nūju saka vandīties pa ratiem, meklēdams pēc muitojamām mantām. Jaunas meitenes un sievietes piedāvāja baltu dzegužpuķu pušķus. Mēs apbrīnojām pieminekli Tečam un Švanderam (Tetsch und Schwander) un citas ievērības cienīgas vietas Kurzemes galvaspilsētā. Taču es vēl nebiju tam gatava, biju par jaunu un man gandrīz nekas nepatika – sākot ar bruģētajām ielām un beidzot ar augstajām mājām un pat kolonādēm (segta kolonāde, kam augšā atverami vāki/logi). Pirmā Jāņu diena – 12. jūnijs – nozīmēja svētdienīgi saposušos ļaudis: jaunas meitas baltās, rozā un debeszilās muslīna kleitās pulcējās bariņos; radinieki gāja viens pie otra pusdienās; satikās paziņas un draugi – vienkārši uz ielas vai arī mēģināja atrast brīvu vietu pie Torchiani (ļoti slavens konditors Jelgavā; firma vēl joprojām pastāv, mainījusies tikai vadība), kurš vienīgais visā zemē (Kurzemē?) prata gatavot a la glace (saldējumu) un jau tāpēc vien tika labprāt apmeklēts.

Šeit man jāpiemin kāda sieviete no Jelgavas, kura pacēlās pāri vairākumam sava dzimuma pārstāvju. Tā bija advokāta kundze Ženija Pantenius (Jenny Pantenius). Kā bērns es baudīju vienīgi viņas mīlošās sirds siltumu, taču viņas patieso dvēseles cēlumu es sapratu tikai vēlāk.

Pulksten sešos sākās teātra izrāde, bija atbraukuši aktieri no Rīgas. “Dzelzs maska” man sagādāja bezmiega nakti, “Džeina Eira” mani aizkustināja. Paēdām vakariņas un devāmies uz Villu Medem (Willa Medem) – tur spēlēja orķestris un es uzzināju, ka aktieri dzīvē izskatās kā parasti cilvēki. Tēvs neapmeklēja teātri, taču jau pirmajā Jāņu dienā aizveda mūs uz Štefenhagena grāmatu spiestuvi (Steffenhagensche Buchdruckerei) un uz savu iemīļoto muzeju – arī no mājām Zlēkās viņš sūtīja uz muzeju dažādus ziņojumus/apcerējumus. Tēvam pat bija doma pēc nāves novēlēt muzejam savu skeletu, taču rēķinoties ar mums, saviem piederīgajiem, viņš no šī nodoma atteicās.

Pēc atgriešanās mājās, kur mūs sagaidīja vasara tās pilnziedā, mēs līdz pat nākamajiem Jāņiem pārcilājam prātā Jelgavas apmeklējumu.

Pa to laiku notikusi arī mēslu izvešana; laukos šis pasākums gandrīz vai līdzinās svētkiem. Trīs pastorāta saimnieki rīko talku, proti, tie ielūdz draugus un paziņas, kaimiņos dzīvojošus saimniekus no novada ar viņu ļaudīm un zirgiem un vakarā cienā viņus ar alu un baltmaizi. (Apgabals/novads nozīmes ziņā līdzinās muižai. Zlēku apgabals ir 5 kvadrātjūdzes liels, tajā ir 100 zemnieku sētas (Gesinde), 15 mežniecības (Buschwächteien), 4 pamuižas/pusmuižas (?), krogi, dzirnavas u.c.) Talcinieki ierodas tērpušies kā uz svētkiem, meitas ar vainagiem un puķu pušķiem. Visi zirgi ganījās muižas pļavās. Darbu uzsāka vēl pirms saules lēkta un augu dienu mēslu fūres braukāja no staļļa uz lauku, skanēja dziesmas un darba troksnis. Ļaudis strādāja čakli, jo sevišķi meitas centās pierādīt savu darba tikumu, jo šādās talkās varēja sastapt savu iespējamo līgavaini. Ap saules rietu tad parasti viss bija paveikts.

Tagad, kamēr es šo rakstu, blakus istabā dzirdamas klusas, ilgas lūgšanas. Tā ir vecā Grieta, kurai šajās dienās paliek 90 gadi; kopš 1910. gada Ziemassvētkiem viņa ciemojas pie manis, taču tagad pamazām kļūst nemierīga – Grieta nejūtas labi un baidās, ka varētu nomirt manās mājās, kamēr zārks atrodas viņas dzīvesvietā saimniecībā. “Es gāju skolā, tur iemācījos daudzas baznīcas dziesmas un lūgšanas un neko no tā neesmu aizmirsusi.  Kad tiku iesvētīta, es pārdevu savas aitas un tūlīt nopirku sev dziesmu grāmatu,” tā stāsta Grieta.

Ap šo laiku tika arī diezgan daudz ceļots uz Liediķu ozolu (Ledicksche Eiche, tā dobumā patvērumu varēja rast 36 aitas) , uz Liediķu mežu – toreiz droši vien skaistāko mežu Kurzemē. Reiz tēvs man rakstīja uz Jelgavu: “Šodien es biju Liediķu mežā – skaistākajā parkā, ko vien var iedomāties.” Tāds vērtējums ir patiesi jāņem vēra, jo tēvs pazina visas skaistākās vietas Kurzemē. Sevišķi labi es atceros divus braucienus kopa ar mācītāju Kavallu – uz Abavas sarkano Leise klinti (Leise-Felsen), no kuras alas iztek dzelzi saturošs avota ūdens, un uz Usmas ezera Morica salu (Moritzholm). 

Tur brīvā laukumā auga milzīgi ozoli, arī visā mežā pārsvarā bija lapu koki, zemi klāja smaržīgās madaras (Galium odoratum) un maijpuķītes. Mācītājam Kavallam un tēvam par prieku es tur atradu kādu ļoti retu vaboli. Mans brālis studenta gados pārpeldēja no Usmas ezera krasta līdz pašai Morica salai, tur vajadzēja būt vairāk par versti. Kad viņš pēc daudziem gadiem ciemojās pie manis Abavas muižā, nu jau kā vecs cilvēks, tas atkal apmeklēja salu. Tur viņš sastapa kādu latviešu sirmgalvi, kurš pastāstīja brālim par dīvainu piedzīvojumu no senām dienām, proti, kāds jauns cilvēks esot paveicis brīnumu, jo spējis pārpeldēt ezeru līdz pat Morica salai.

Nu ir pienācis 23. jūnijs! Svētkus ievada Jāņutēva un Jāņumātes gājiens – divi stāvi, līdz nepazīšanai greznojušies ar ozola un puķu vainagiem; viņiem dziedādamas seko sievas un meitas. Pēc saules rieta tiek aizdegtas darvas mucas, kurām jāatrodas uz pakalna jeb tik garas kārts galā, lai sniegtos pāri koku galotnēm. “Līgo, Jānīti!” skan no visām pusēm, katras durvis izpušķotas ar meijām. Mūsu meitas un kalpu sievas uzliek mums galvās vainagus no margrietiņām, baltā un sarkanā āboliņa un rudzupuķēm un pašas, sadalījušās divos pulkos, uzsāk dziesmu karu. Par uzvarētāju kļūst tās, kurām bagātāks dziesmu krājums. Katrīna uzkāpj liepā un no turienes apdzied saimniecības lopus un mājputnus, laukus, dārzus un mežus visapkārt. Pusnaktī ejam uz kalnu paklausīties lakstīgalu dziesmās – šie putni ligzdo ziedošajā ziemeļu puses sienā. Pār Ezermežu debesīs kāpj negaiss. Jāņos vīri, iedami baznīcā, velk  garus baltus svārkus ar jostu, tos kopā satur divas bronzas pogas brieža galvas formā, un ar spožumiem greznotas cepures.

Ir kāds Jāņu ticējums, kuram arī mēs sekojām. Jaunai meitai, lai piepildītos viņas vēlēšanās, Jāņu vakara jāsaplūc deviņu veidu augi (puķes), no katra veida pa deviņiem – kopā 81. Pusnaktī ceļu krustojumā no šīm puķēm jāsavij vainags un pa nakti tas jāliek zem sava spilvena. Tas viss jādara, nepasakot ne vārda un nesmejoties. Protams, ka draugiem un paziņām sevišķu prieku sagādāja piespiest meitu sākt runāt vai iesmieties. Skumji, ka meitas beigās bija sapņojušas vienīgi par aitām vai kāda seska nosišanu .

Par vasaras viduspunktu liecina arī mūsu veco liepu dievnamam līdzīgais zarojums, kas sniedzas gandrīz līdz zemei un ir pilnos ziedos. Brīnišķīga smarža piepilda pagalmu un māju. No atvērtā loga var sarunāties ar tiem, kuri stāv uz kāpnēm – aiz biezās liepu lapotnes tas paliek citu acīm apslēpts un nedzirdams. Arī tā saucamais “ezers” šajā laikā ir daudzkrāsains, dzīvības pilns lauks.

Tikai pēc saules rieta visa ieleja pildās ar pļāvējiem. Iemirdzas izkapts asmeņi, vietām iekurto nelielo ugunskuru liesmas apspīd sievietes, kuras savus vēl barojamos bērnus ir paņēmušas līdz pļavā un ielikušas “viķelī” – guļamtīklam līdzīgā veidojumā, kas iekārts bērzā. Liesi, neliela auguma zirdziņi, nupat izjūgti no ratiem, vēl ātri meklē sev barību. Skābputras spainim ir liela piekrišana, darvas bundulis (trauks ar darvu koka riteņu asu smērēšanai) karājas starp aizmugurējiem ratu riteņiem un izplata stipru smaku, kas sajaucas ar tikko pļautā siena smaržu.

Pirmais rudens mēnesis, septembris, ir ļoti savdabīgs laiks. Zilas debesis, siltas bezvēja dienas, košas koku lapotnes un nobriedušo augļu krāsas, naktis ar spožu mēness gaismu. Tas ir sēņu un riekstu vācamais laiks, tiek ievākts arī medus. Ar spaiņiem līdzīgiem traukiem – parasti tie ir izdobti no ozola bluķiem – biškopji dodas uz mežu pie toreiz vēl simtos skaitāmiem kokiem, kuros atrodas dabīgi vai mākslīgi veidotas dores. Kamēr tiek vākts medus, sievas mājās cep krējuma raušus (Schmantkuchen), jaunieši pārnes no meža riekstus un bitenieki papildina galdu ar medu, un sākas svētku mielasts; šāda tradīcija bija spēkā ilgu laiku. Rudeņos pēc ražas novākšanas sākas latviešu kāzu laiks, svinēts tiek līgavaiņa mājās. No šejienes arī paradums, ka līgava jau 8 dienas pirms kāzām dzīvoja pie sava izredzētā un palīdzēja sagatavot cienastu un visu citu, kas nepieciešams ciemiņu uzņemšanai. Arī mēs pieredzējām, ka mūsu istabmeitu Līzi aizveda mājas kalps Ērmanis. Tas notika tā: smuko, grezni tērpto Līzi vispirms noslēpa mājā kādā stūrī un Ērmanis drīkstēja nākt viņai pakaļ tikai vakara tumsā. Gaismas nodzēsa, mājas durvis aizslēdza, uz āra celiņa izmētāja akmeņus un dēļu gabalus. Beidzot nonākušam pie durvīm, Ērmanim lika ilgi klauvēt, tad stingrā balsī vaicāja, kāpēc viņš traucē ļaužu naktsmieru un kas viņam te meklējams. Tāds kā sakaunējies, puisis atzinās, ka viņam esot aita pazudusi. Nu viņam ļāva mājā meklēt aitu, kamēr Līze nedrīkstēja nodot savu paslēptuvi. Meitu pūrā bija dvieļi, krekli, cimdi, prievītes u.c. Visas šīs lietas tika darinātas laikā, kamēr meitas “gāja darbā” ziemas vakaros vai vasarā ganos. Kāzu viesi tika apdāvināti ar pūrā sarūpētajiem rokdarbiem, jo sevišķi puiši (puisis bija jebkurš neprecēts vīrietis, neatkarīgi no vecuma); par to viesi devīgi maksāja un pārmaksāja. Tādā veidā iegūtos (naudas) līdzekļus izmantoja jaunās sadzīves iekārtošanai. Kad jaunā sieva pēc laulāšanas baznīcā devās mājup, viņa apdāvināja katru pretimnācēju, ubagus pie baznīcas vārtiem, dzirnavu strautu un tiltu pār to un katru saimniecību, kam viņas ceļš veda garām.

Kārtējo reizi apmeklējot solu zem bērziem, es atradu koka mizā iegrieztus vārdus: “Laime un stikls, cik viegli tie plīst!”. Tā arī neizdevās noskaidrot, kā roku darbs tas bija. Bērzs vēl auga dažus gadus, nu tas ir nolūzis. Un ar tēva solitūdi notika tā, ka pēc viņa nāves pastorāta zemes un dārzi tika iznomāti; nomnieka un viņa kalpu mājas uzcēla tieši tēva priedēs.

Skaļas balsis, cūku rukšķēšana un rakņāšanās pat mūsu mīluļu mājdzīvnieku kapu vietās – tas viss ir stājies cēlā, sirdi pacilājošā klusuma vietā. Sols zem bērza ir satrunējis, Lieldienu šūpoles sabrukušas. Simtgadīgo koku stumbri un kuplās lapotnes, kas mums reiz dziedāja šūpuļa un tēvam pēdējo atvadu dziesmu, krituši cirvim par upuri. Mazais uzkalns kails un pamests lūkojas uz ieleju un uz Ezermeža jaunaudzi. Atsevišķie lielie, no meža uz priekšu panākušies koki, ir izkurināti malkā Kaues ļaužu mājā. Tas ir divdesmitā gadsimta progress un kultūra.

Savas garās dzīves laikā, amatu pildot, tēvs ir pārdzīvojis daudzas grūtības. Viņš ļoti smagi izjuta klaušu pildīšanas noteikumu. Tēvs reiz atzinās: ”Ja es patiešām īstenotu visas savas tiesības, kas man dotas šajā ziņā, tad nodarītu saviem trīs saimniekiem tādu postu, ka viņi kļūs par ubagiem!”. Un tad vēl viņa draudzes cilvēku bezvārdu ciešanas saistībā ar ikgadējo iesaukšanu militārajā dienestā uz 25 gadiem! Turku kara laikā pat trīs reizes gadā! Tika sagrautas ģimenes, no zemes atrauti jauni, spēcīgi vīrieši – visbiežāk uz mūžu; daža laba māte, kas citos apstākļos ar apbrīnojamu ticības stingrību guldītu savu dēlu kapā, vienkārši sabruka izmisumā, ja dēlam bija jādodas “uz Krieviju”. Kurzemnieki – vienalga, latvieši vai vācieši – ar Krieviju saprata reiha iekšzemi (carisko Krieviju?). Es pastāstīšu par dažiem tā briesmīgā laika notikumiem.

Tēvs bija pirmo reizi uzsaucis baznīcā jaunu, skaistu pāri; tūlīt pēc tam līgavainis palūdza tēvam atlikt uz vēlāku laiku otro uzsaukšanu, jo tuvojās rekrutēšana. Vīrietis bija spēcīgs un vesels, tāpēc maz ticams, ka varēs palikt mājās. Tā arī notika. Drīzumā līgavai uzradās cits pielūdzējs un, pēc ilgām pārdomām, viņa pakļāvās vecāku prasībai – gan atzinusies savam tēvam, ka jaunais līgavainis, lai cik labs un gādīgs būdams, nav viņas sirdij mīļš. Viņa gaužām ilgojās pēc sava pirmā iecerētā un pēc pusgada nomira.

Kristapa stāsts beidzās mazāk bēdīgi. Arī viņam drīz pēc laulībām nācās pamest jauno sievu. Pagāja gadi, no Kristapa nebija nekādu ziņu. Sieva atnāca pie mana tēva ar kādu citu vīrieti un lūdza, lai viņus uzsauc. Viņa bija pārliecināta, ka Kristapa vairs nav starp dzīvajiem. Tēvs paskaidroja, ka šādos gadījumos jābūt izpildītiem likuma priekšrakstiem. Ja pareizi atceros, pagāja vēl apmēram gads, līdz sievas lūgumu drīkstēja izpildīt. Taču – redzi-raugi! – vēl pēc dažām dienām Kristaps pārnāca mājās sveiks un vesels. Sākās bezgalīgas pārrunas tēva istabā; sieva pastāvēja uz to, ka tikai to otro viņa uzskata par savu īsto vīru. Kristaps beidzot atkāpās, mans tēvs viņu pieņēma darbā ar atalgojumu un uzturu.

Toreiz mūsu ļaužu/kalpu mājā dzīvoja atraitne Ilze ar trīs bērniem – tā notika, ja cilvēks bija pārāk nabadzīgs, lai varētu īrēt mājvietu kādā saimniecībā. Kristaps kļuva par viņas vīru, uzaudzināja ne tikai Ilzes, bet arī trīs viņu kopīgos bērnus, un nodzīvoja līdz 100 gadiem. Ilze pati pirms dažiem gadiem nomira 95 gadu vecumā.

Mūsu lopu meita Tīje apprecēja diloņslimo mājas kalpu Krišu īsi pirms iesaukšanas dienestā, un nu bija tuvu ārprātam. Viņa sekoja vīram uz Kuldīgu, Jelgavu un pat Rīgu un pārdeva gandrīz visu savu iedzīvi, lai Krišu atbalstītu. Mans tēvs Tīji paturēja pie mums mājā, kaut gan viņa neprata nekādus smalkākus darbus. Pēc laika pienāca ziņa par Kriša nāvi; uz Tīji tā neatstāja gandrīz nekādu iespaidu. Pēc apmēram gada izradījās, ka Tīje gaida bērnu. Viņa arī atzinās, kurš ir bērna tēvs, taču nu viņai bija jāpamet pastorāts. Atkal pēc gada Tīje stāvēja uz mūsu mājas sliekšņa, skrandaina un izsalkusi, ar mazo bērnu uz rokas un lūdza žēlastību. Tēvs atļāva viņai dzīvot kalpu mājā un laiku pa laikam uzticēja kādu darbu. Tījes dēls Krišs auga. Viņam varēja būt kādi 10 gadi, kad nomira mans tēvs. Es atradu Tīji Grietas gultā gauži raudot un rokas lauzot. Vaicāta viņa tikai kliedza: “Kungs ir miris, kungs ir miris!”. Es teicu, ka Tījei taču nekas nedraud, bet viņa atbildēja: “Ne jau par to ir runa; neviens no jums nezina, cik daudz kungs manā labā ir darījis. Kad visi no manis novērsās, nicināja un pēla, viņš mani pieņēma, rūpējās par mani kā īstais tēvs un nekad, nekad nepārmeta manu vainu!”. Krišs izauga par krietnu cilvēku, savu māti viņš mīlēja un cienīja vairāk par visu. Vēlāk Tīje vēlreiz apprecējās un kopā ar vīru devās uz Krieviju, taču drīzumā atkal atgriezās, jo ļoti ilgojās pēc sava Kriša. Šis un tam līdzīgi stāsti liecina par to, ka daudzinātā latviešu nepateicība tomēr ir vairāk izdomājums un neslavas celšana.

Vēl ļaunāka par lozēšanu bija rekrūšu ķeršana. Viens šāds gadījums sagādāja tēvam sevišķus sirdsēstus. Kāds jauns puisis bija ilgu laiku slēpies mežā un pratis izvairīties no ķērājiem, taču reiz, neskatoties uz stipru salu, bija aiz noguruma aizmidzis. Nu viņu noķēra – ar nosaldētām kājām. Ķērāji parasti bija nolīgti žīdi; tos visi nicināja un ienīda. Pēc likuma viņu priekšā bija jāatver visas durvis un jāielaiž katrā mājā. 

Mūsu istabmeita Lote bija saderināta ar kurpnieku no baznīcas kroga. Kad ķērāji atvēra mājas durvis, puisis izlēca pa logu un steidzās uz pastorātu. Te viņš atrada patvērumu. Tēvs bija aizliedzis stāstīt viņam par līdzīgiem notikumiem, lai nebūtu jāmelo ķērājiem. Vēlāk mēs uzzinājām, ka Lote savu saderināto nedēļām ilgi glabājusi tumšajos, aukstajos bēniņos, kurus apdzīvoja peles un žurkas – un tādējādi viņu izglābusi.

Zlēkās dzīvoja kāds kara veterāns, saukts par Krievu Indriķi. Viņu vēl zēna gados kaut kāda necilvēcīga likuma dēļ atdeva armijā un viņš izauga starp zaldātiem. Indriķim par lielām bēdām viņu iekļāva grieķu baznīcā (jādomā – pareizticīgajā?71); atteikties no tās vēl līdz pēdējam laikam bija ļoti sarežģīti. Viņš piedzīvoja garus, pārcilvēcīgi grūtus dienesta gadus, līdz beidzot – saņēmis dažu labu goda zīmi – atgriezās mājās kā salauzts, vientuļš sirmgalvis. Visi viņa piederīgie bija miruši, Zlēkās neviens viņu vairs nepazina. Vienīgi mans tēvs iestājās par Indriķi. Veterāns bieži ciemojās mūsu mājās, stāstīja tēvam par karagājieniem, kuros piedalījies (ar Suvorovu šķērsojis Alpu kalnus), un par savu ciešanu pilno dzīvi. Protams, Indriķis vienmēr tika kārtīgi pacienāts pie pilna galda. 

Pienāca bada gadi (10). Tēvs vairs nesūtīja graudus uz pilsētu, bet pārdeva un izdalīja tos Zlēku ļaudīm – no tā laika arī glabājas ieķīlātie priekšmeti lielajos koferos. Grūti klājās arī tēva lolojumam – vācu skolai, jo tai pietrūka atbalsta. Šeit jāpastāsta par spīdošu, priekšzīmīgu piemēru labdarības jomā, Žanno Gūtšmitu (11), koktirgotāju no Ventspils. Nācis no ļoti vienkāršiem apstākļiem, viņš kļuva par veiksmīgu lieltirgotāju; tēvs vienmēr runāja par viņu ar apbrīnu.

Vēl viens tēva pārdzīvojums  ir tas, ka viņa jaunākie amata brāļi Vilhelms un Ulrihs Hilneri kā arī viņu pēcinieks Vilhelms Hugenbergers Angermindē vairāk nekā noraidoši izturējās pret (n)racionālismu. Viņš tos sirsnīgi mīlēja kā savu draugu dēlus. Vienīgi māsas dēls Karls Blēze palika viņam uzticīgs savos uzskatos.

Dzemdējot mani, nomira mana māte; tēva dzīve kļuva vientulīga. Vēl viens likteņa trieciens bija mana brāļa Karla izvēle kļūt par mediķi, nevis pievērsties teoloģijas studijām un pārņemt tēva amatu. Nepiepildījās arī kādus 20 garus gadus lolots sapnis – tēvs vēlējās uzcelt jaunu dzīvojamo māju; pēc viņa nāves mēs dokumentos atradām daudzus mājas plānus. 

Taču nekādi satricinājumi nespēja ietekmēt tēva dziļo ticību Dieva gribai mūsu dzīves gaitās un pārliecību, ka prieks un sāpes tajās ir taisnīgi sadalīti.

Kopš manas mātes nāves tēvs cieta no smagas sirds slimības un, tikai pateicoties mērenībai visās lietās, viņš sasniedza 83 gadu vecumu. 1861. gada rudenī viņš saslima ar drudzi un uz ilgu laiku palika gultā; vēstulē Puzes mācītajam Kavallam viņš lūdza tam nolasīt kapa runu vācu valodā. Baznīcas aizbildņus Kirchenvormünder74) – tos visus tēvs bija kristījis un iesvētījis – viņš lūdza nest viņa zārku uz kapiem. Dēlam no Kabiles (manam brālim Fricim), kurš mūs apciemoja otrajos Ziemassvētkos, viņš lūdza lasīt kapa runu latviešu valodā un vadīt bēru ceremoniju. Kad drudzim pievienojās smags plaušu karsonis, tēvs lika aicināt pie sevis amata brāli Šmitu no Ēdoles ar pēdējo vakarēdienu. 2. janvārī ieradās mūsu draugs Baumerts, lai pavadītu nakti pie tēva (vāķētu). Tai bija jākļūst par pēdējo nakti. Tēvs bieži atkārtoja: “Ak, cik smagi ir mirt!”, tad izsaucās: “Miers, miers!”. Elpot kļuva arvien grūtāk. Tēvs vaicāja, kurš no ļaudīm šajā naktī sēž pie viņa – un tā bija Valta sieva Tīje, mūsu modere. Tēvs paaicināja Tīji pienākt tuvāk, pateicās viņai un atvadījās. Pēdējā mirklī viņš lūdza Baumertam: “Lūdziet par mani, es vairs nevaru.” Baumerts noskaitīja tēvreizi un deva savu svētību. Mirējs pacēla roku un noglāstīja Baumertu. Tad viņš atlaidās savā guļvietā un uzelpoja pēdējo reizi. 

Es nebiju klāt tēva nāves brīdī, taču Baumerts man par šo pēdējo nakti ir stāstījis, un viņš vienmēr atkārtoja: “Es biju gatavs apgulties līdzās un arī mirt.”

Slimības gultā būdams, tēvs iedeva man un manam brālim Karlam katram vienu Pētera dālderi (nosaukts par godu Kurzemes pēdējam hercogam Pēterim, 1772-1795) – tie mums bija jāpaglabā atmiņai par laikiem, kad Kurzeme bija hercoga pakļautībā (Herzogtum).

Kad pēc bērēm visi jau pameta kapsētu, es vēlreiz atskatījos – tur pie tēva kapa ceļos tupēja Krievu Indriķis, kailu galvu, sakļautām rokām. Virpuļojošs sniegs sedza raudošā vīra stāvu; nu viņš bija palicis gluži viens.

Savus pierakstus es noslēdzu ar fragmentu no Dr. Eduarda Lindemaņa (vēlāk profesors Odesā) vēstules, rakstītas Puzes mācītājam Kavallam no Jeļizavetgradas (Елисаветград 1752-1924) Krievijā. “Kur palika mūsu apraudātā mācītāja Bitnera savāktās kolekcijas? Droši vien tās atrodas Jelgavas muzejā? Es ar sevišķu prieku atceros ar viņu kopā pavadītās stundas 1850. gadā, kad vēl dzīvoju Kuldīgā. Tad mēs runājām un strīdējāmies par latviešu valodas gramatiku, par karpu audzēšanu un botāniku, fiziku un astronomiju, Arago (Arago) un Humboltu – un beigās mūsu disputi noslēdzās ar gluži poētiskām apcerēm par Šillera dzejoli “Meitene no svešatnes” vai tamlīdzīgam tēmām. Viņš bija dižs gars, vienmēr jauns un svaigu ideju pilns, bieži pāri malām kūsājošs. Kā kaleidoskopā mainās attēli, tā viņam pie katra mazāka impulsa radās jauni tēli un spriedumi; pie tam šis sirmgalvis ar savu milzīgo pieredzi un gudrību vienmēr palika iecietīgs un labvēlīgs pret saviem gados jaunākajiem draugiem un uzklausīja viņu viedokli ar tādu uzmanību, it kā mācītos ko jaunu, sev nezināmu – kurpretī tas bija viņš, kas devīgi dalījās ar visiem savā gara bagātībā. Žēl, ka viņa piezīmes par komētu ceļiem kosmosā (Sternschuppenzüge) tomēr netika ņemtas vērā.”

Galma padomnieka Vaigela novēlējums/testaments

Zlēku nabagiem

Varēja būt 18.gs. beigas vai 19. gs. sākums, kad galma padomnieks Vaigels novēlēja Zlēku nabagiem, jo sevišķi aklajiem, ik gadu 500 rubļus, ko Zlēku mācītājs viņiem sadalīja pēc saviem ieskatiem, pats no tās pašas kases saņemdams 50 rubļus.

Stāsta būtība ir šāda: kāds no Zlēku īpašniekiem lika savus divus dēlus (viņu portreti visā augumā karājās pie sienas “aukstajā istabā” – tur tak bija Bēru zēni!) audzināt galma padomniekam Vaigelam, vēlāk šī paša padomnieka pavadībā aizsūtīja viņus uz ārzemēm un tur viens no dēliem pēkšņi nomira. Tiktāl zināmais ir patiesība. Taču tika runāts, ka jaunais skolotājs (dēls) bez padomnieka ziņas esot apprecējies. Padomnieks esot par to ļoti noskaities, izsaucis savu audzēkni uz dueli un viņu nodūris. Es domāju, ka tā tiešām ir noticis, jo starp mana tēva atstātajiem dokumentiem atradu kādu vēstuli, adresētu manam vectēvam un sūtītu no Hamburgas 1780.gadā. Galma padomnieks vēršas pie sava senā un patiesā drauga (mana vectēva Bitnera, kurš uzzināja par Vaigela noziegumu grēksūdzes laikā) ar lūgumu pēc padoma attiecībā uz Zlēku ļaudīm, kuru labā viņš noteikti kaut ko gribēja darīt. Vislabprātāk viņš vēlētos ziedot latviešu jaunatnes izglītībai, tomēr valsts politika bija vērsta pret to, lai zemnieki apgūtu lasīt un rakstītprasmi. Sarakstes rezultātā tika izveidots minētais nodibinājums par labu nabadzīgajiem ļaudīm; tas pastāv vēl šodien. Mans tēvs ik gadu sev atvēlētos 50 rubļus izlietoja skolas vajadzībām, iegādājoties visu mācībām nepieciešamo – tāfeles, grifeles, ābeces un katķisma grāmatas. Skolu beidzot, katrs bērns par brīvu saņēma dziesmu grāmatu. 

Bēgšana uz Graushe 1812. gadā

No Cīravas pienāca ziņa par prūšu un franču karaspēka daļu tuvošanos Zlēkām. Tēvs apraka zemē  visus sudraba priekšmetus, lika dārza zēnam paslēpt ieročus/plintes starp ledus pagraba sienām un kopā ar bērniem un daļu iedzīves devās uz 12 verstis attālo pastorātam piederīgo saimniecību Graushe dziļi mežā. Pēc astoņām dienām vēl nekas nebija zināms par Zlēku likteni un tēvs viens pats devās mājup. Tur viņš uzzināja, ka daži prūši tiešām vairākas dienas uzturējušies Zlēku muižā, taču tad devušies prom uz neatgriešanos.

Kopš tā laika zemē glabājas dažs labs sudraba dārgums. Reiz Augstupu saimnieks (pie dzirnavu strauta) nogāzis vecu ozolu un licis to mājā sakurināt. Nākamajā rītā krāsnī atrasts sakausēta sudraba gabals – to saimnieks atdevis mežsargam, kurš man pirms 15 gadiem pavēstīja šo stāstu.

Ūdens nolaišana Vīdales ezerā Dundagā 1838. gadā

Viesojoties pie mana vecā tēvoča Ernsta Kupfera Irbē – pirmatnējā mežā jūras krastā – tēvs nonāca arī pie Vīdales ezera, kura nosusināšana notika saskaņā ar viņa izstrādātu plānu. Ezers gulēja 32 pēdas virs jūras līmeņa un tā krasti pret pārplūšanu bija nostiprināti ar augstiem, stipriem dambjiem. Tēvs brīdināja Dundagas īpašnieku, ka ezers tomēr varētu pārplūst, ja tā ūdens līmenis netiks pazemināts. Fon Zakena kungs ierosināja, lai tēvs uz dažām nedēļām pārņem sava brālēnā Kupfera amata pienākumus Irbē. Tēvs nebija ar mieru ezera dēļ pamest savu draudzi, taču labprāt palīdzēja ar padomiem un aicināja būt ļoti uzmanīgiem rakšanas darbu gaitā. Tas acīmredzot netika ņemts vērā, jo kādu nakti ezers ar pirmatnēju spēku bija izlauzies brīvībā, aizskalojis visus šķēršļus savā ceļā, aizrāvis sev līdzi gabalu meža un ticis līdz jūrai. Kopā ar koku stumbriem, kas vēl vairākas dienas šūpojās jūras viļņos, peldēja arī saldūdens zivis no ezera. Dundagas iedzīvotājiem šis bija satriecošs pārdzīvojums (Birģermeistars B. Kupfers Tērbatā esot to nodēvējis par iespaidīgāko savā dzīvē), jo ezers ir lauzis sev ceļu ar drausmīgu, jūdzēm tālu sadzirdamu troksni, krakšķēšanu un šalkšanu. Naktī uz Zlēkām atsteidzās ziņnesis, lai pastāstītu tēvam par notiekošo.

1838. gada avīzē/žurnālā ? “Iekšzeme” (Inland) var izlasīt, ka Zlēku mācītājs J.G. Bitners nolaidis Vīdales ezeru Dundagā; ezers atrodas 32 pēdas virs jūras līmeņa, šķirts no jūras ar 8-17 pēdu augstiem dambjiem. Darbu veikuši 270 cilvēki un 50 zirgi, visi strādājuši 17 dienas ilgi. Rezultātā iegūta viena kvadrātjūdze aramās un pļavu zemes, turklāt nosusināti trīs tuvumā esoši purvi. – Tā noticis 1838. gada 26. oktobrī.

Tēva 50 gadu jubileja 1853. gadā

Tas bija 2. augustā, pasakaini skaistā saules un smaržu pilnā dienā. Dārzā pastaigājās svinīgi tērptie cilvēki, kopumā ap 100 ielūgto viesu. Tēvs bija licis muižas daļā uzcelt lielu telti, kur atradās garš galds un soli. Telts sienas no iekšpuses bija klātas ar egļu zariem. Aukstajā istabā saklāja gultas mums, jaunajām meitām, šeit karājās arī šūpulis mazajam Gustavam, tēva astotajam mazbērnam.

Piecos no rīta tēvu pamodināja dziedātāju pulciņš no Kuldīgas. Tad pasniedza dāvanu – korālim līdzīgas četrbalsīgas dziesmas tekstu, ko sacerējis un komponējis tēvocis Fricis Macevskis. (seko teksts)

Pulksten desmitos ieradās mācītājs Reisons (?81) no Ventspils un pasniedza tēvam grezni iesietu bībeli latviešu draudzes un sudraba kausu vācu draudzes vārdā. Tad nāca citi apsveicēji un sekoja kopīgs gājiens uz baznīcu; tēvs pats lasīja sprediķi. Visi vīriešu kārtas viesi tika ielūgti pusdienās uz Zlēku muižu; mēs, dāmas, pusdienojām atsevišķi, iespējams, ka jautrākā gaisotnē. Vecā tante Adolfi no Graudupes paņēma tēvam dāvāto sudraba kausu un domāja, ka no tā derētu iedzert vīnu. Tante Blēze pat izbijās un iebilda, ka tas gan vairāk derētu kā vakarēdiena kauss. Uz to atkal tante Adolfi: “Skat, cik dievbijīga tu esi! Es gan vairāk sliecos uz iedzeršanu.” Vakarā bija uguņošana, tika arī nedaudz dejots. Sols zem bērza esot bijis apgaismots, es gan pati to neredzēju. Pēcsvētku noskaņai piemita zināms rūgtums – vienā reizē kopā bija sanākuši tik daudzi mīļi cilvēki, ka ar dažu labu nepaspēju pārmīt kaut vārdu. Tā jau mēdz notikt lielos svētkos.

Par vecvecākiem

Manam izglītotajam vectēvam lauksaimniecība bija pilnīgi svešs priekšmets, kaut arī tieši no tās bija atkarīga viņa iztika. Tā nu notika, ka ieņēmumu no mazā, nabadzīgā pastorāta nepietika ne mājas uzturēšanai, ne sadzīves un pārtikas nodrošinājumam. Šis droši vien bija iemesls, kāpēc mans tēvs jau no jaunības aktīvi pievērsās lauksaimniecības zinību apgūšanai. Tēvs stāstīja, ka vecmāmiņa, pirms lūgt vectēvam naudu, krietnu brīdi neizlēmībā stāvējusi viņa istabas durvju priekšā. Tomēr viņas jautrā daba un gaišais prāts vienmēr palīdzēja atrast risinājumu.

Vecāsmātes trīs meitas gājušas peldēties dzirnavu strautā; lai to varētu netraucēti darīt, viņas likušas pie ūdens izveidot apiņiem apaudzētu lapeni. Reiz vecāmāte gribējusi meitas izjokot – apģērbusi vectēva svārkus, paņēmusi rokā spieķi un, izskatīdamās kā svešs ceļinieks, devusies uz peldvietu. Nonākusi galā, viņa tieši pie lapenes pamanījusi ūdenī peldošu čūsku un iekliegusies: “Bērni, čūska!”. Šo gadījumu man pēc daudziem gadiem pastāstīja Blēzes tante. 

Tēva skaistie, vieglie rati

Tēvs ļoti mīlēja zirgus un juta tiem līdzi; ja kādreiz redzēja zirgus stāvam nokārtām galvām, tad domāja, ka tiem sāp zobi vai galva. Tā nu meistaram Cionam veselu ziemu nācās cītīgi strādāt, lai izgatavotu vienvietīgus divasu ratus, ļoti vieglus. Ratiem bija ar eļļas krāsu klāta kulba no papes, to nevarēja nolaist. Sēdekļa priekšā lejā izveidots padziļinājums – kaste, kur braucējs varēja ērti izvietot kājas. Sēdeklis bez atsperēm atradās tieši virs ratu aizmugurējās ass un uz nelīdzenajiem ceļiem bija īsts moku rīks. Mums, bērniem, brauciens šajos ratos nozīmēja sāpīgu pārdzīvojumu: pirmkārt, tur bija pārāk maz vietas diviem braucējiem un, cieši līdzās atrodoties, mūsu galvas nemitīgi atsitās viena pret otru, otrkārt, papes kulba stipri grabēja, tāpēc nebija iespējams sarunāties vai saklausīt otra teikto. Ratiem kratoties, gadījās sāpīgi iekost sev mēlē. Tēvs nepievērsa uzmanību šādiem sīkumiem. Viņš ar lepnumu izrādīja savu lielisko braucamo visiem ciemiņiem; dažkārt kāds no dārza zēniem tika iejūgts un, tēlojot zirgu, vilka ratus.

Notika tā, ka mūsu mīļotajam skolotājam, Kēnigsbergā teoloģiju studējušajam fon Simjanovskim (von Simianofsky), bija jādodas uz Ventspili, 10 jūdzes turp un atpakaļ. Viņš vēlējās atgriezties tajā pašā dienā, tāpēc – neko ļaunu nenojaušot – palūdza tēvam aizdot daudz slavēto braucamo. Taču pēc pirmās ratos pavadītās versts Simjanovskis saprata šī pasākuma sarežģītību: viņa kājas bija pārāk īsas, lai sasniegtu padziļinājuma grīdu un viņam nebija iespējas novērst vai mīkstināt cietos triecienus. Pusdzīvs atgriezies mājās, viņš tēvam rūgti pārmeta par savu savainoto ķermeni un līdz galējībai sakratītajām “iekšām”. Tēvs mierīgi noklausījās un atteica: “Rati ir labi, jūs tikai nejēdzat tajos sēdēt.”

Ja kāds no ielūgtajiem viesiem vai mājupceļā esošajiem pašu ļaudīm neieradās norunātajā laikā, tēvs mēdza sūtīt viņus sagaidīt. Reiz viņa kučierim bija jābrauc uz Ventspili pēc koloniālprecēm (tikai uz Ventspili pie Kupfera, nevis uz Kuldīgu, kas bija vien 3 jūdzes attālu). Tēvs stingri pieteica: uz Ventspili pa lielo ceļu (6 jūdzes), atpakaļ caur Pilteni (5 jūdzes). Kučieris neatgriezās ne tajā dienā, ne nākamās dienas priekšpusdienā, tāpēc Johans tika sūtīts 2 jūdzes tālu uz Pilteni viņu sagaidīt. Mans brālis Karls mīlēja izbraucienus pavasara laikā, tāpēc devās ceļā kopā ar Johanu. Kādu stundu vēlāk atgriezās kučieris; izrādījās, ka viņam Ventspilī bijis jāgaida uz kuģi ar koloniālprecēm. “Vai sastapi ceļā jauno kungu?” “Nē.” “Vai brauci caur Pilteni?” “Nē, arī atpakaļ pa lielo ceļu.” Tēvs sadusmojās par tādu nepaklausību. “Jūdz zirgu un brauc uz Pilteni pretī jaunajam kungam!” Vēl pēc stundas atgriezās Karls. “Vai sastapi kučieri?” “Nē.”  “No kurienes tad tu brauc?” “Caur Laidzes ciemu, tur ir jauns ceļš no Piltenes, es to gribēju izmēģināt.”

Tādējādi četri zirgi veltīgi nobrauca kopumā 8 jūdzes.

Zlēku teikas

Velna kāpnes Zlēku muižā

Šo kāp[D1] [D2] ņu margas ir īsts kalēju mākslas darbs, tās sastāv no četriem margu posmiem, apjož vidū atrodošos fon Bēru ģerboni un veido režģus divās logu nišās. Kalējs cieta pastāvīgu naudas badu un bieži lūdza iepriekšēju apmaksu par darbu, kuru nekādi nevarēja pabeigt. Tad muižas īpašnieka pacietībai pienāca gals un viņš paziņoja, ka atlikušo naudu kalējam izmaksās tikai pēc tam, kad trepes gatavā veidā stāvēs viņa mājas priekšā. Kāds gan bija viņa pārsteigums, kad, nākamajā rītā atverot durvis, viņš ieraudzīja trepes visā savā krāšņumā stāvam durvju priekšā. Tikai kalējmeistars vairs nekad netika redzēts. Darbu bija paveicis pats velns.

Karātavu kalns

Šajā vārdā sauc apmēram vienu versti garu uzkalnu, kurš atrodas pie lielā ceļa no Zlēkām uz Ugāli un ir apaudzis gandrīz tikai ar lapu kokiem, dažādiem krūmiem un puķēm. Netālu no Zlēku muižas uz tā reiz auga varens ozols; nu jau pirms gadiem tas tīši nodedzināts. Tautā stāsta, ka tur tiešām sadedzināts kāds burvis – par to liecina ar trīs melniem zīmogiem apstiprināts un trīs dižciltīgu vīru parakstīts nāves spriedums. Burvim tika piedēvētas daudzas neparastas izdarības – viņš esot Jāņu dienā braucis uz baznīcu ar ragavās iejūgtu melnu zirgu, esot ar pātagas cirtienu apgāzis kādu māju un pastrādājis citus briesmu darbus. 9 x 72 kubikpēdas (asis?) koka ir bijis par maz, lai viņu sadedzinātu. Beigās viņš pats ir lūdzis, lai izrauj no kāda žoga devīto mietu un ar to izbeidz viņa mocības. Šajā liesmā burvis izdvesis savu dvēseli un arī sirdi – tā, pildīta ar šausmīgām burvestībām, izlēkusi pa burvja muti.

Dārgumu ozols

Šis ozols auga pusceļā starp Abavas muižu un (mūsu) pastorātu un bija mednieku un citu ļaužu iemīļota tikšanās vieta. Kad ozolu nozāģēja, divi vīri vienā un tajā pašā naktī sapnī redzēja, ka ozols savus zarus pleš pār kādu apslēptu dārgumu. Tagad ir izrakņātas visas ozola saknes, taču nekas nav atrasts.

Melnais dīķis

Atrodas tieši pie meža, tikai pārsimt soļu attālumā no Abavas muižas. Ap to cieši aug veci kārkli un priedes; droši vien dīķa nosaukums cēlies no tā, ka ūdens šķiet melns. Teika vēsta, ka melnā krāsa radusies no kāda ievainota ķēniņa asinīm, kurš dabūjis galu šajā dīķī.

Slastes valks

Apmēram vienu versti no Abavas muižas, meža vidū valka dziļumā starp kadiķiem, priedēm, eglēm, papardēm, pelēku sūnu un ķērpjiem tek sīks strautiņš. Tur gandrīz neiespīd dienas gaisma. Par šo vietu stāsta leģendu.

Velnam melna vērša izskatā, ar zelta ragiem, te ir mājvieta. Tumsā redzamas liesmiņas cilvēka augumā; tās pārmaiņus iedegas un nodziest. Kad es pirms 18 gadiem pārcēlos šurp dzīvot, man stāstīja par manu priekšteci (?), kurš savā bēru dienas vakarā esot redzēts ar četriem melniem zirgiem braucam cauri Slastes valkam. Tagad mežonīgais biezoknis ir pazudis, tomēr vēl nesen kāds redzējis pirms 2 gadiem mirušo Zlēku muižas kučieri Sāmeli tur braucam ar savu melno zirgu.

Pirms kādiem 60 gadiem augstā muižas ierēdņa Valdmaņa ceļš vedis cauri tumšajam valkam. Te viņš zemē pamanījis nelielu trīsstūra vēstuli, aizzīmogotu ar senlaicīgu dālderi. Valdmanis aizvedis vēstulīti savai sievai. Uzraksts vēstīja: “Visai pasaulei no zudušā dēla”. Vecā Valdmaniete atvērusi vēstuli; lai arī vācu valodā, tā tomēr bijusi uzrakstīta apzināti nesalasāmi. Viņa nodeva vēstuli man ar domu, ka varbūt mans tēvs spēs to atšifrēt. Vienīgais, ko mums izdevās saprast – Brūnu saimniecībā kāds guļot apglabāts stikla zārkā zem zaļas segas, domājams, zāliena. Vēstuli parakstījis “zudušais dēls”. Lai arī nelielā Zlēku draudze mums visiem, jo sevišķi tēvam, bija labi pazīstama, viņš tomēr nevarēja iedomāties vēstules autoru. Par stikla zārku runa bijusi arī agrāk, proti, tādu kara laikā esot aprakuši poļi kaut kur Lamieķu un Brūnu saimniecību tuvumā; tas esot pilns ar naudu jeb zeltu. Vieta saucas Pohlenpfahland un tagad tur aug milzīgs mežs.

Cits stāsts apgalvo, ka Lamieķu saimniecības vietā reiz bijusi ķēniņa pils – mūsu bibliotekārs L.Baumerts un mans brālis Karls Bitners nolēma doties uz turieni. Toreizējais, patiesi inteliģentais Lamieķu mežsargs tiešām parādīja viņiem sena fundamenta/ēku pamatu atliekas un, iespējams, senu apbedījumu vietas. Tur viņi atrada atsevišķus metāla priekšmetus, kurus Baumerts – jādomā – nodevis Rīgas muzejam. Zlēku pilnvarotais šajā sakarā stingri norājis mežsargu un aizliedzis viņam turpmāk rakņāties zemē.

Melnais dzenis

Pirms dažiem gadiem kāds vecs Zlēku zemnieks man pastāstīja, ka melnais dzenis reiz bijis velna ganāmpulka ganumeita un neuzmanības dēļ pazaudējusi visus lopus. Lai attaisnotos, viņa sacījusi, ka kāds esot tos aizdzinis uz mīļā dieviņa staļļiem. “Tu melo”, kliedzis velns. “Dieva govīm ir astes, kamēr manas bija bez astēm!”. Pie tam velns tik stipri iesitis ganei, ka ar strūklu izsprāgušas asinis un viņa pārvērtusies par melnu dzeni ar asinssarkanu svītru pāri galvai. Pavasaros, kad lopi iziet ganībās, apburtā ganumeita klīst pa mežiem un izmisīgi mēģina sasaukt kopā  velna ganāmpulku.

Stāstīja arī leģendu par burvju strēlnieku, kurš esot dzīvojis Nurmuižā. Ja kungam sagribējies svaigu putna cepeti, pavāram vajadzēja tikai iešaut skurstenī, un medījums pa to pašu ceļu tūlīt nokritis virtuvē. Pavārzēns arī gribējis iemācīties šo paņēmienu, tad nu pavārs viņam licis paņemt dievmaizīti/oblāti, pakārt to kokā un iešaut no plintes taisni vidū. Tikko zēns pacēlis ieroci, tā ieraudzījis pie koka stāvam pestītāju, kura sirdij tieši pretī karājusies oblāte. Pavārzēns aizsvieda ieroci un aizbēga, bet pavāru aizsūtīja uz Sibīriju.

Divi stāsti no revolūcijas laika

Cemmes ozols

Latviski – Cembe. Netālu no Zlēku pastorāta atradās svētā ozolbirze; kā liecība par to vēl ir saglabājušies atsevišķi koku stumbri. Skaistāko no ozoliem pirms dažiem gadiem nodedzināja; tā ir barbarisma izpausme, kas kļuvusi ļaudīm par paradumu. Nedomāju, ka kaut kur vēl būtu sastopams tik skaists koks, pat visā ozolu valstībā ne. Vienmērīgi uz visām pusēm augošie zari ar biezo lapotni izskatījās kā milzīgs pušķis, ko kopā saturēja varenais stumbrs.

Taču mans stāsts nav par šo koku, bet gan par Cembes ozolu – tas auga tieši pie zemes ceļa, gandrīz pretī Zlēku skolas un draudzes namam, 1905. gada revolūcijas perēklim. No vecuma mazliet saliektais koka vainags raudzījās uz pretī augošo priežu mežu ap skolas ēku. Leģenda vēsta, ka velns reiz iesitis ozolā cemmi, lai varētu tur piesiet savu zirgu. Pusnaktī cemme sākusi kvēlot ar tik karstu liesmu, ka neviens cilvēks nav varējis tai pieskarties.

Es bērnībā veltīgi meklēju šo cemmi. Taču pirms 30-40 gadiem tā parādījās un apmēram collas biezumā bija redzama uz koka stumbra. Tad tā atkal nozuda, vienīgi labi saskatāms izcilnis norādīja uz vietu, kur koks to sevī slēpj, apsedzis ar sūnām apaugušu mizu. 1905. gada pavasarī Zlēku mežsargs brauca garām Cemmes ozolam un kučieris pēkšņi pamanīja sev priekšā vēl vienu aizjūgu; tur ratos sēdēja neliela auguma pelēks vīriņš. Tieši pie ozola nepazīstamais braucējs kopā ar zirgu un ratiem pazuda kā zemē iegrimis – tā vēstīja satrauktais kučieris. Ap to pašu laiku kāda nezināma roka pielaida uguni revolucionāru proklamācijām, paslēptām dobumā ozola stumbrā. Aculiecinieki stāsta par šausminošo, taču neatvairāmi pievilcīgo skatu, kad koka zaļo lapotni caurvija uguns liesmas. Ozols nodega līdz zemei. Un velna cemme? Tā droši vien vēlreiz uzliesmoja, lai pēc tam sabirtu putekļos. Vai varbūt kāds to tika meklējis un beidzot arī atradis? Mežonīgā sacelšanās toreiz nodarbināja visus prātus. 1905. gada Ziemassvētkos garām Cemmes ozolam uz skolas ēku maršēja soda ekspedīcija, lai spriestu tur asiņaino tiesu.

Vēl tagad šeit dzīvo kāds vīrs, kurš labprātāk met lielu līkumu, lai tikai nebūtu jāiet garām Cemmes ozola vietai.   

Dievs ir

Kādā no Zlēku saimniecībām dzīvoja amatnieks, ar  kuru man 1905. gada vasarā bija saruna. Es vaicāju, kā tad klājas ar darbiem un vai viņu saimniecībā vēl ir Dievs (ticība), jeb vai tas ir atcelts. “Daudzi no viņa ir atteikušies, taču pie mums ir kāda veca sieviņa, kas mani nozvērināja neklausīties tādās runās. Viņa zinot, ka Dievs ir – esot pati to piedzīvojusi un varot to pierādīt,” atbildēja amatnieks.

Pirms daudziem gadiem, kad Kurzemē vēl bija spēkā klaušas, viņas vīram kādu dienu bijis jāiet muižas darbos. Mājās nebija ne kumosa maizes, ne kapeikas naudas. Sievas rīcībā bija vienīgi maišelis ar kartupeļiem, kas tomēr nevarēja glābt no bada viņas četrus bērnus. Tā viņa tur stāvēja, karsti lūgdamās. Drīzumā pa durvīm ienāca kāds Dundagas žīds, kurš piedāvāja sievai nopirkt vērša iekšas. “Ļoti, ļoti labprāt, taču es nevaru par tām samaksāt,” žēlojās sieva. “Varbūt tev ir kāda jēra āda vai kas tamlīdzīgs?” – “Vienīgi maza jērādiņa.” – “Ar to pietiks!” Priecīgu prātu sieva steidzas uz aku izmazgāt savu pirkumu un atrod zarnās mazu ādas maisiņu ar 5 dukātiem iekšā  – tiem laikiem vesela bagātība! Droši vien vērsis ganībās bija norijis maisiņu un žīds, domādams lopu neglābjami slimu, to nokāvis. Tāpēc žīda ticība nepieļāva, ka viņš pats tīrītu zarnas. 

Paskaidrojumi

1

Frīdrihs Dullo, Zlēku mācītājs, dzimis Prūsijā 1698. gadā, miris 1755. gadā; apprecēja Mariju, dzim. Štavenhagenu, Durbes mācītāja Dītriha (ꝉ 1750) meitu. Laulībā piedzima astoņas meitas un četri dēli. Viens no viņiem, Hermanis Frīdrihs Dullo (1745-1826), Kabiles mācītājs, apprecēja Juliāni Ģertrūdi Hūnu, superintendanta meitu. Viena no astoņām meitām Anna, bija akla un palika neprecējusies. Vecākā meita Marija Elizabete apprecēja Priekules, Angermindes, Vircavas un Salgales mācītāju Gerhardu Vilhelmu Konradi (1723-1803). Vēl cita meita, Kristīne Amalija, apprecēja J.G.Bitneru (1723-1803), Zlēku mācītāju un Piltenes superintendantu. Meita Ģertrūde apprecēja Karlu Vilhelmu Kupferu (miris 1785. gadā), Sabiles mācītāju. Ceturtā meita Sofija Barbara apprecēja Ferdinandu Kupferu (1728-1803), Jelgavas mācītāju. Piektā meita Doroteja Agate apprecēja latīņu valodas un literatūras profesoru no Pētera akadēmijas (Academia Petrina) Jelgavā Math.Fr. Vatsonu. Sestā meita (vārds nezināms) apprecēja kādu no Adolfi dzimtas, domājams, Graudupes īpašnieku. Septītā – kādu Andreae.

Sabiles mācītāja kundzes zārku nesa astoņi dēli un četri znoti. Viens no dēliem bija Ernsts K., Irbes mācītājs, Tērbatas birģermeistara Viktora tēvs. Četri znoti: profesors Kruze no Jelgavas, superintendants Macevskis no Ēdoles, Adolfi no Graudupes un Ulrihs Štavenhagens no Kuldīgas.

Gribu paskaidrot, kā vecvecmātes, nabaga atraitnes ar daudziem bērniem, liktenis izveidojās tik labvēlīgs. Kad viņas vecākā meita bija precību gados, viņas roku lūdza kāds kalējs no Piltenes, taču vecvectēvs viņu vīzdegunīgi noraidīja. Kad nu vecvectēvs ieradās pie savas patroneses barona kundzes fon Bēras, tā viņu sagaidījusi ar vārdiem: “Augstprātīgais garīdznieks, ko gan viņš iesāks ar savām astoņām meitām, ja jau ar pirmo pielūdzēju šādi apietas!”. Smagi sāpināts vecvectēvs atgriezies mājās, piedzīvojis trieku un nomiris. Sirdsapziņas pārmetumus sajutusi, Zlēku un citu muižu īpašniece fon Bēra piešķīra vecvecmātei Silles sētu (Hof Sillen) kā atraitnes dzīves vietu – tur arī tika izaudzinātas un izdotas pie vīra visas meitas.

Vienu no dēliem, Hermani Frīdrihu (miris 1826), savās mājās uzņēma viņa Haltpate, padomnieks Hermanis Frīdrihs fon Bērs un lika izglītotajam, vēlāk par juridisko padomnieku kļuvušajam Tečam viņu mācīt. Hermanis Frīdrihs studēja teoloģiju, 1768. gadā kļuva par sludinātāju Kabilē (kas toreiz piederēja pie Zlēkām), svinēja šeit savu 50. jubileju un arī zelta kāzas. Līdz ar abu viņa dēlu, Augusta un Vilhelma nāvi Kurzemē izmira arī Dullo vārds, jo Augusts neapprecējās, bet Vilhelmam bija tikai viena meita.

2

Kuldīgas pils reiz bija viena no lielākajām un labāk nocietinātajām pilīm Kurzemē, kādu laiku arī hercoga rezidence. Tā tika saspridzināta, nav zināms, kad tas notika. Tās drupas ir izmantotas Kuldīgas birģeru māju celtniecībai, tāpēc uz 19. gs. sākumu praktiski nekas nav palicis pāri no kādreiz lieliskās būves. Tagad šajā vietā plešas pilsētas parks.

3

Tēva ūdenssprice (Feuerspritze) izpelnījās no Zlēku ļaudīm augstu vērtējumu un tika uzskatīta par sava veida labdabīgu brīnumainu dzīvnieku. Tēvs bija visiem stingri pieteicis nekavējoties ziņot par katru apkārtnē pamanīto brīvo uguni. Kādu vakaru atskanēja sauciens: “Ezermežā deg!”. Tēvs paņēma ūdenssprici un kopā ar saviem ļaudīm tūlīt brauca uz Tunnes mežniecību. Mežsarga dzīvojamā māja vairs nebija glābjama, taču ugunsgrēku saimniecības ēkās vēl izdevās apdzēst. Diemžēl mežsargs, kā toreiz bija parasts, glabāja savus ietaupījumus tieši dzīvojamās mājas jumtā.

Tas varēja būt 1854. gadā, kad negaisa laikā zibens iespēra Lūliķu (Luhlick) saimniecības ēkās, tieši pie dzirnavām. No pastorāta varēja redzēt debesīs kāpjam liesmas un dūmus. Tēvs novērtēja dzirnavām draudošās briesmas, lika iejūgt braucamos ratus/drošku un kopā ar manu brāli un dārza zēniem steidzās uz notikuma vietu. Tā atkal bija dzīvojamā māja, kas pilnībā nodega.

Ūdenssprice nospēlēja izšķirošu lomu spirta brūža ugunsgrēkā Cirkalē (Zirkaln), 10 verstis attālu no pastorāta. Spirtu bija paspējuši iznest no brūža, piedzērušies glābēji gulēja turpat laukā zālē. Atklātā liesma ārpusē bija nodzēsta, pienesot ūdeni ar spaiņiem, taču gruzdēšana turpinājās zem jumta mājas griestos. Sūtīja cilvēku pēc ūdenssprices un Valts pēc kādām 4 stundām ieradās uz vietas. Te sprice darīja brīnumus: pēc divu stundu darba uguns bija pilnībā nodzēsta. Valts nespēja sev atteikt to prieku un laiku pa laikam aplaistīja no sprices arī zālē guļošos brūža glābējus.

4

Vienas diecēzes priesteru sanāksme. Piltenes diecēzei, kurai līdz 1832. gadam bija savs superintendants, sākotnēji piederēja Piltenes, Embūtes, Bātas, Dundagas, Ēdoles, Angermindes, Aizputes (Hasenpoth), Irbes, Valtaiķu (Neuhausen), Puzes, Sakas (Sachenhausen), Zlēku, Ugāles un Cīravas pastorāti. Pēc 1832. gada Embūte, Bāta un Valtaiķi tika pievienoti Grobiņas prepozitūrai, turpretī Ventspils un Landzes privātā mācītājmuiža (Landsen), kuras agrāk piederēja Kuldīgai, tika pievienotas Piltenei.

Piltenes pulciņa biedri manā jaunībā bija sekojošie mācītāji: prāvests Hugebergers no Piltenes, Raisons no Ventspils, Vilhelms un Ulrihs Hilneri no Angermindes, Ravals no Puzes, Blēze no Ugāles, Glēzers no Dundagas, Kupfers no Irbes, Bitners no Zlēkām un Kabiles, Kalmers no Landzes, Hugenbergers no Ēdoles un Bernevics no Irbes. Viņiem pulciņā pievienojās arī kandidāti Ešens, Bīrhufs, Šnē un citi.

5

Lūgšanu braucieni (vizitācijas): mācītāja ikgadējie braucieni ar mērķi pārbaudīt draudzes bērnu zināšanas katķismā un bībeles stāstos. Pie viena veciem, nevarīgiem cilvēkiem, kuri paši netika uz baznīcu, tika sniegts Dievgalda sakraments. Apsekojamā teritorija bija plaša – Zlēku muiža 5 kvadrātverstis, Pope – 10, Dundaga – 16, pie tam zemnieku sētas atradās tālu viena no otras, tāpēc šie braucieni parasti turpinājās vairākas nedēļas.

6

Ripas sišana: apmēram 5 collas diametrā un ¾ collas bieza koka ripa, vislabāk no cieta māzeraina koka; divi spēlētāji to sviež viens otram un mēģina atsist ar speciālu izliektas formas nūju. Pēc spēles sākuma tā vienmēr tiek sviesta no vietas, kur iepriekš palikusi nekustīgi guļam. Uzvar tas, kurš spēles gaitā ir aizvedis savu pretinieku vistālāk no sākuma pozīcijas. Ripas sišana reiz bija Kurzemē iemīļota bērnu spēle, tagad diemžēl jau aizmirsta.

7 Trakais/mežonīgais Bērs

Poēzija un romantika mūsu laikos zaudējušas savu nozīmi un popularitāti; jo vairāk man gribas izstāstīt par pagātnes notikumiem, par kuriem esmu lasījusi hronikās, baznīcas grāmatās un dzirdējusi par tiem mutiskas liecības.

Pirms daudziem gadiem vietā, kur Abava ietek Ventā, stāvēja pils, tās īpašnieks bija fon Zakens (von Sacken). Vairāku jūdžu garumā gar Abavas krastu virzienā uz iekšzemi auga mežs ar bagātu augu un dzīvnieku valsti. Lūši, vilki, lāči; lakstīgalas un pat gulbji.

Šādā apkārtnē uzauga pils īpašnieka vienīgā meita, īsta skaistule. Viņas lieliskos blondos matus vēl šodien var apbrīnot Zlēku baznīcas velvē, kur guļ mirušie.

Ziemeļos Abavas muiža robežojās ar Zlēku muižu, kas piederēja “trakajam” fon Bēram – enerģiskam un valdnieciskam, drosmīgam un palaikam briesmīgam cilvēkam. Izskatās, ka fon Zakenam viņa kaimiņš nešķita patīkams un starp abiem muižniekiem nepastāvēja gandrīz nekādi kontakti. Un tomēr trakajam fon Bēram bija izdevies iekarot fon Zakena vienīgās meitas sirdi. Bērs pat nedomāja godīgā un atklātā veidā lūgt savas iecerētās roku; jau no paša sākuma viņš izšķīrās par labu viltum un apmānam. Viņš pierunāja Zlēku mācītāju gaidīt baznīcā un slepeni salaulāt jauno pāri. Kopā ar bariņu savu dzimtcilvēku fon Bērs jāšus devās pāri dzirnavu strauta tiltam un pieteica saviem ļaudīm šo tiltu nodedzināt, tikko viņš kopā ar savu līgavu būs to šķērsojis atpakaļceļā.

Fon Zakena meita gaidīja norunātajā tikšanās vietā. Viņš pacēla meiteni seglos un straujā galopā dzina zirgu uz Zlēkām. Tiltu tiešām nodedzināja. Taču fon Zakens jau bija uz pēdām meitas nolaupītājam. Salīdzinājumā ar tagadējo seklo strautiņu toreiz (Kāžupīte) bija īsta straume un tēvam nācās apgriezt zirgu un jāt pa apkārtceļu gar dzirnavām; viņš nonāca pie baznīcas durvīm mirklī, kad jaunlaulātais pāris jau nāca pa tām ārā.  

Hronikās nav teikts, kādas izjūtas pārņēma izmisušo fon Zakenu, taču viņa meita pēc dēla piedzimšanas lūdza  piedošanu par nodarījumu un aicināja viņu kļūt par mazdēla krusttēvu (Haltpate). Tēvs piekrita un pat uzdāvināja sava ienaidnieka dēlam Abavas muižu.

8 – bišu dores

“Bišu koki” – pietiekami resnos kokos ( ja iespējams, dienvidu pusē) tika ierīkoti dobumi bišu saimēm, bieži pat skaitā trīs, viens virs otra. Visbiežāk šim nolūkam izvēlējās priedes vai egles, kurām nocirta galotnes, lai vējš tās pārāk nešūpotu. Dažkārt tie bija arī ozoli – ja to stumbri no vidus sāka trupēt. Pagājušā gadsimta 40. un 50. gados šādā veidā piekopta biškopība Kurzemē vēl bija ļoti izplatīta, tika iegūti lieli daudzumi medus un vaska. Tagad modernā mežkopība pilnībā izskaudusi šo paņēmienu. Vienīgi Popes mežos vēl atrodami daži atsevišķi “aplidoti”, t.i., bišu apdzīvoti koki.

9

Kucēns ātri kļuva par mājinieku mīluli, taču savu dzīvi beidza traģiskā veidā. Kādu dienu mēs viņu ieraudzījām Ezermeža malā cīnoties ar septiņiem vilkiem; cilvēku palīdzība nāca pārāk vēlu.

Ganu meitas parasti atbaidīja vilkus ar vērpjamo vārpstu. Vecā Grieta stāstīja, ka viņu reiz aitu ganībās dzirnavu strauta ielejā pārsteidzis vilks un viņa to aizbaidījusi kliedzot tik skaļi, ka Grietas māte kliedzienu sadzirdējusi pat savā attālajā mājā. Vēl citu reizi vilks tajā pašā vietā noķēris jēru, taču kādu versti tālāk to atkal pametis.

Es pati redzēju kumeļu, kuram vilks bija izplēsis gabalu no gurna; koduma vietā palika dziļa rēta. Zlēkās agrākos laikos dzīvojusi Vilku Anna – viņa bērnībā bija pazudusi saviem vecākiem un vēl pēc laika atrasta kopā ar jauniem vilcēniem, mielojoties ar jēra kaulu. Tā radusies Annas iesauka.

Manam tēvam neizdevās pašam redzēt mežā lāci, taču kāda veca sieva viņam stāstījusi, ka meža ceļa pagriezienā pēkšņi viņai priekšā stāvējis lācis. Lielās bailēs viņa uzrunājusi dzīvnieku: “Mīļais lācīti, pasaudzē mani, man mājās ir mazs, barojams bērns!”. Un lācis uzklausījis lūgumu, pagriezies un devies iekšā mežā.

10

1710. gadā Kurzemē nežēlīgi plosījās mēris un aiznesa gandrīz pusi visu tās iedzīvotāju. Aramzeme palika novārtā, jo nebija cilvēku, kas to apstrādātu. Vēl šodien saglabājušās atmiņas par to šausmīgo laiku. Arī liela daļa garīdznieku nomira. Zlēku mācītājs Andreas Johanides (ne Riktuni) esot zaudējis savas 20 meitas – viņas, kā stāstīja man tēvs, ir apglabātas pastorāta dārzā. Cita leģenda vēsta par akmeni Abavas muižas kapos. Mēra laikā uz šī akmens sēdējis bērns, kurš gauži raudājis dienu un nakti; ļaudis beidzot devušies pie mācītāja un lūguši viņu nomierināt bērnu. Kopā ar vēl astoņiem mācītājiem tas esot izdevies. Par piemiņu no šī notikuma katrs no mācītājiem iecirtis akmenī krusta zīmi – pieci no tiem vēl redzami, kaut arī akmens jau stipri iegrimis zemē.

Vectēvs pazina kādu vecu sievu, kura kā septiņgadīga meitene piedzīvoja mēra laikus. Viņa ar saviem vecākiem dzīvoja Apšodu (Apschohd) mājās, kas atrodas tieši pie ceļa uz Ugāli. Kad visi mājas ļaudis nomira, meitene uzrāpās uz jumta un trīs dienas, trīs naktis lūkojās apkārt cerībā ieraudzīt kādu dzīvu cilvēku. Beidzot, ceturtajā dienā, pa lauku ceļu nāca kāds vīrs un paņēma bērnu sev līdz.

Dažus tūkstošus soļu no Abavas muižas atrodas ieleja ar sulīgi zaļu zāli, latvieši šo vietu sauc par mēra bedri (“meru-bedra”). Septembrī šeit izaug ļoti garšīgas sēnes, rudmieses.

Zlēku baznīcā aiz kanceles atrodas krēslu rinda, uz kuras ir attēlota pasaules radīšanas vēsture (Schöpfungsgeschichte). Mans tēvs stāstīja, ka to licis izgatavot mācītājs Andreas Johanides (ne Riktuni) savām meitām.

Stādot pastorāta dārzā bumbierkoku, tēvs atrada zemē cilvēka galvaskausu ar zelta pieres stīpu – zelts mirdzēja kā jauns.

11

Žanno Gutšmits (Jeannot Gutschmidt) – tika uzskatīts par miljonāru; viņš nekad nedevās uz ārzemēm. Nojaušot, ka tautas un zemes lielākais dārgums ir mežs, viņš uzskatīja par savu pienākumu ieguldīt gūto pelņu savā zemē, tādējādi atdarot to, ko meža veidā no tās paņēmis; taču nekad naudu neizšķērdēt ārzemēs. Viņa dzimtā pilsēta Ventspils uzplauka caur dažāda veida būvēm un stādījumiem. Tika būvēti tilti un ceļi. Zinātāji augstu novērtēja vairākas viņa būvētās dzirnavas, šeit maltie milti bija mājsaimnieču prieks. Viņš cēla arī tikumības un morāles līmeni, izvēloties pieņemt darbā ierēdņus, kuri ceļoja pa visu zemi un prata iegūt uzticību un cieņu. Viņa mājā valdīja viesmīlība un draudzīgums – neviens vairs nevarēja aizmirst Ziemassvētku vakaru, ja to laimējās pavadīt pie Gutšmita. Pa Ventspils ielām no rīta līdz vakaram nenogurstoši braukāja fūres, krautas ar kokiem, pārtiku vai citam precēm; tās pieturēja pie katrām durvīm, aiz kurām dzīvoja trūkumcietēji. Gutšmits sākumā pats bijis ļoti nabadzīgs, tāpēc labi saprata šo ļaužu vajadzības. Viņš atsaucās ikvienā reizē, kad bija vajadzīga palīdzība. Es labi atceros kādu saslimšanas gadījumu, kad Gutšmits sūtīja uz Popi (21 versti tālu) pēc mana vīra. Ceļā trīs reizes mainot zirgus (Gutšmitam to esot bijis ap 100), ārstam izdevās pieveikt šo attālumu 40 minūtēs.

Tomēr – kā zināms – savā zemē pravietis netiek atzīts! Sudrabkāzās G. nesaņēma nevienu apsveikumu no savas zemes varenajiem un valdniekiem, vienīgi no kāda augstmaņa no Londonas (Lord of the Manor). Es gribu apgalvot, ka Žanno Gutšmits , pateicoties atvērtajam prātam mākslas un zinību jomās, arī talantam kalpot savai zemei, ir ieguvis visu sabiedrības šķiru pārstāvju uzticību un kļuvis par vienīgo lielo, pat pašu lielāko kultūras nesēju savā dzimtenē. Cilvēks, kurš savā pieticībā pat neapzinās savu lomu, kristietis, kurš savas rūpes citu labā uzskatījis par pašsaprotamām un pat ne pieminēšanas vērtām. Viņš nomira savos labākajos gados, viņam uzticīgi palika vienīgi viņa sieva Luīze, dzim. Baumgertele un brālis Frīdrihs.

18

Kurzemīte – dievzemīte

Sava noveļu krājuma “Dievzemītē” priešvārdā Teodors Hermanis Pantenius raksta: “Laikā, kad senā Līvzeme Ordeņa pavalstniecībā sabruka, asins straumju slacīta, hronika stāsta par to, ko Krievijas cars (Großfürst) reiz atbildējis uz Kurzemes hercoga vēstuli: “Viņš (domājams, cars) gribēja savu Dieva zemīti šoreiz paglābt un nepieļaut tai kāda kaitējuma nodarīšanu; tas lai ir stiprinājums un mierinājums hercogam viņa sirds sāpēs,  lai liek viņam lielā priekā pielēkt kājās un iesaukties: vai tad mana valstība (Fuerstentum), kādu es to pazīstu un kādai ticu, nav Dieva zeme? Tad es nu esmu drošs, ka Dievs par to iestāsies, tās ienaidniekam viņa zobus ietrieks viņam rīklē un nepieļaus, ka es vai manējie tiktu vēl turpmāk apbēdināti. Slava Dievam mūžībā, tā lai notiek.” Tā vēsta hronists.

Kopš tā laika kurzemnieki ar mīlestību dēvē savu zemi par Dievzemīti.

——————————-

Ilustrāciju saraksts

3. lpp. Manas simts gadus vecās mēbeles

35. lpp. Ventas krasts pie Pawente (Pārventa?)

51. lpp. Zlēku baznīca

53. lpp. Zvanāmozols

---